3. A. 325. 301. K. Tarzieris, Druvienā, Brīvzemnieka kr. 47. LP, VII, II, 22, 3, 4.

Zēns reiz iet pa mežu, satiek vienu kungu, tas vaicā: "Vai māki lasīt?"

Zēns atteic: "Māku gan!"

Kungs kautko pa degunu noņurd un vaicās tālāk : "Vai pa vāciski arī proti?"

"Nē!"

"Nu, pa krieviski?"

"Pa krieviski gan," atbild zēns.

"Ai, tad tu arī esi no svētuļiem!" atsaka kungs, kas bijis pats velns, un aiziet.

Zēns nodomā; ko tas lai nozīmē?" un liek ar riņķi pa mežu šam priekšā. Šis atkal vaicā: "Vai māki lasīt?"

"Nē, nekā nemāku!"

" Kādas valodas proti?" "Latviešu valodu vien, citas nevienas."

"Vai negribi pie manis par strādnieku nākt? Viss tavs darbs būs vienīgi grāmatas tīrīt un sargāt."

Zēns mierā, iet kungam līdza un tīra tur grāmatas. Bet viņam iegribējās izdibināt, kas jele grāmatās rakstīts. Sāka šķirstīt un nu tik atskārta, kas kungs par putnu tāds ir. Grāmatās bija visvisādi burvju vārdi, rakstīti vācu valodā. Zēns kaut cik, pa vāciski prazdams, ņēmās grāmatas mācīties un palika par lielu burvi.

Katru vasaru tur mēdza atbraukt viens balts kungs visu iedzīvi pārlūkot, runādams tikai krieviski. Tas sacīja zēnam: "Mūc tikai projām no šejienes, citādi tev nāve!"

Reiz zēns noklausījās, ka velns (viņa kungs) pa vāciski saka citiem velniem: "Rītvakar sanāksit visi, tad mizosim manu strādnieku, kamēr par suni paliks. Man tikai bailēs, ka viņš nemāk pa krieviski, un ka labais gars nav viņu pamācījis, lai mūk projām."

Zēns to noklausās, pārvēršas ar burvības vārdiem par stirnu un projām. Drīzi pēc tam velns, to zināt dabūjis, palika par kvekšķi, dzinās paka un gandrīz, gandrīz viņu jau noķēra. Tad zēns palika par bezdelīgu, velns par vanagu. Bezdelīga nolaidās zemē, palika par peli - iespruka počās, bet velns par čūsku šim pakaļ. Zēns izmuka no počām, palika par svēteli, aprija čūsku.

Nu zēns palika par cilvēku un nogāja pie ķēniņa. Sargs nemaz negribēja pilī ielaist. Bet šis tādam tikai piduku parādīja, tūlin sargs palika par akmeni. Iegāja pilī - pie ķēniņa patlaban sērš svešs ķēniņš un tas sāks par šo zoboties. Bet zēns galvu vien pakratīja, tūdaļ visi mati palikuši par čūskām. Svešais ķēniņš bailēs paslēpās aiz sava lielā tvaroga. Beidzot ķēniņš aicināja zēnu pie sevis un lika uzmeklēt savas trīs velna zagtās meitas, sacīdams: "Ja atradīsi, dabūsi jaunāko par sievu!"

Zēns izdibināja, kur viņas ir, kā tās meklējamas. tad izlēja no svina lielu vāli un aizgāja. (Viņš sev piebūra lielu spēku). Gāja, gāja - nogāja pie vecākās māsas. Ieiet pilī, šī ēd azaidu ar savu vīru, trejgalvi. Tas tūlin pieceļas, noved zēnu pie karsta poda un saka: "Lec te iekšā!"

Zēns atbild: "Rādi jele, kā te ielēkt!"

Velns nostājas podam pie pašas malas, pacēla vienu kāju, sacīja: "Lūk tā!"

Bet zēns, kā dos ar savu vāli pa muguru, velns šļaukš! podā iekšā.

Zēns iet tālāk, noiet uz vidējās māsas pili. Ieiet tur, viņas vīrs, piecgalvju velns, guļ: Zēnam netīkās aizmigušu nosist, pamodināja to. Šis uzlēca, paķēra dunci un metās zēnam virsū; bet zēns iztrieca dūci velnam no rokām un sadeva tā pa sāniem, ka piecas ribas bija pušu.

Nu zēns steidzas pie jaunākās māsas. Tā bija pati mājā un sacīja: "Kam tu te nāci? Pārkulsies deviņgalvju velns, tas tevi zemē ietrieks."

Zēns paslēpās aizkrāsnī, pārnāk deviņgalvis, ierūkdamies: "Kas te par svešu smaku?" un ies aizkrāsnī. Bet zēns šim pretim. Palaimējās zēnam pirmajam iesist, velns līdz ceļiem iegāja zemē. Nu viņš sita zēnam - tas pāri par ceļiem iegrima. Zēns sita otrreiz, velns iegrima līdz vēderam; sita velns otrreiz, zēns līdz nabai zemē. Tagad zēns saņēma beidzamos spēkus un kā deva velnam, tas iegrima pāri par krūtim. Nevarēja velns vairs zēnam iesist. Šis nu mudīgi izrāpās no zemes, sita vēlreiz velnam un ietrieca to gluži zemē.

Tad zēns aizveda visas trīs ķēniņa meitas pie ķēniņa, apprecēja jaunāko, uzcēla skaistu pili un dzīvoja mierā. Tikai šad tad viņš izpriecādamies pārbrauc, izvizināties.

Piezīme. Šī pasaka ir drusku izpuškota, ar tīši pieliktiem sīkumiem par krievu valodu un par svešo ķēniņu, kas slēpjas aiz "tvaroga". P. Š.