4. A. 325. J. Dīcmanis, Lieģos. "Pasaku vācelīte" Nr. 11. LP, VII, II, 22, 3, 1.

Reiz gāja nabags vīriņš pa ceļu. Viņa dēls, gadu astoņpadsmit vai deviņpadsmit vecs, gāja viņam līdzi. Viņi iedami satika kādu kungu. Kungs apstājās un vecīti uzrunāja: "Mīļo vecīti, dod man savu dēlu par puisi!`

"Tad lai viņš arī iet, darba viņam nav un ēst mums arī nekā nav," vecītis itin priecīgs atbildēja, cerēdams, ka viens palicis, rasi daudz maz dabūs atspirgties.

Dēls no tēva atvadījās un aizgāja svešajam kungam līdz:. Kungs viņam nelika nekādus grūtus darbus strādāt: viņam tikai vajadzēja ikdienas sava kunga grāmatas pārkravāt un noputint, lai nesapelētu un nesapūtu. Bija kungam arī pulka grāmatu, daždažādu, gan laika grāmatu, gan mākslas grāmatu, gan arī burvības grāmatu. Puisim visvairāk iepatikās burvības grāmatas. Katru dienu grāmatas kravādams, viņš vairāk reizas lasīja cauri burvības pamācības. Drīzi vien viņš jau tiktālu bija iemācījies, ka prata no galvas dažas burvju un velna mākslas. Viņš pat mācēja dažādi pārvērsties, par lāci, vilku. balodi. Tad viņš atstāja no sava kunga un pārgāja mājās pie tēva. Mājās viņš atrada tēvu lielā nabadzībā. Te viņam ienāca labs padoms galvā, kā palīdzēt savam nabaga tēvam. Viņš pataisījās par labi nobaŗotu, treknu govi un lika tēvam viņu vest uz tirgu pārdot, bet tikai ne ar visiem apaušiem. Tēvs noveda savu trekno govi uz tirgu. Saradies daudz pircēju un liels pulks cilvēku, apstāja veco, jo govs rādījās būt diezgan krietna, vērtīga. Vecais sāka ar pircējiem līgt un pircēji solīja uzsolīdami. Pēdīgi viņš to pārdeva par 100 rubļiem. Pircējs, pārvedis govi mājās, ielika to stallī pie citām govim. Naktī, kad visi gulēja, jaunā govs nomaucās un pārskrēja pie vecā vīriņa, sava tēva. Tā vecītis bija dabūjis simtu rubļu, kas viņam kā zagšus ienākuši rokā.

Pēc kādām dienām dēls domāja: "Kas tad simts rubļu ir? Tas drīzi beigsies, tad būsim atkal nabagi, kā bijuši."

Viņam ienāca atkal labs padoms galvā, viņš pataisījās par skaistu, treknu, ļoti staltu zirgu` lika tēvam novest uz tirgu un pārdot.

"Bet no Dieva puses nepārdod mani ar visiem iemauktiem!" dēls tēvam pieteica.

Tēvs noveda savu stalto zirgu uz tirgu. Tur atkal sanāca pie vecā daudz, daudz pircēju. Vecā kumeliņš bija daudz košāks, staltāks, nekā visi citi zirgi. Pircēji solīja lielu maksu. Tur arī ieradās kāds kungs, kas sacīja vecītim: "Lai jūsu zirgs maksā, ko maksādams ; tikai pārdodiet man viņu ar visiem iemauktiem."

Šis pircējs bija dēla citreizējais kungs, pats velns, pie kuŗa dēls kalpodams bija izmācījies burvības mākslas. Kungs nemaz vairs no vecīša neatstāja un visādā ziņā gribēja nopirkt zirgu ar visiem iemauktiem. Pēdīgi viņam laimējās vecīti pierunāt, viņš nopirka zirgu ar visiem iemauktiem un pārveda savās mājās.

Še kungs viņu piesēja pils pagalmā pie žoga, ļoti priecīgs, ka bija dabūjis nopirkt zirgu ar visiem iemauktiem. Viņš, iekšā iegājis, pasacīja saviem sulaiņiem, ka tirgū esot skaistu zirgu nopircis, bet šodien pat gribot likt viņu nokaut. Kāda kalpone, šādu kunga runu dzirdējusi, piegāja, pa pagalmu pēc ūdens iedama, pie jaunā zirga, glaudīja to un teica: "Ak tu mīļo zirdziņ! Ko gan tu esi tā ļauna nodarījis, ka tevi kungs šodien pat grib likt nokaut?"

Kad zirgs dzirdēja meitu tā runājam, viņš lūdza viņam iemauktus nomaukt. Meitai bija zirga žēl. Viņa tūlin nomauca iemauktus. Tikko nomauca, te zirgs ar joni pa vārtiem ārā un projām.

Kungs skrēja pakaļ, cik vien spēja. Zirgs pataisījās par zaķi. Kungs pārvērtās par suni. Nu tik abi ņēmās skriet, viens mūk, otrs dzenas, bet suns nevar zaķa panākt, zaķis paliek par balodi un suns par vanagu. Nu tik abi atkal skrej, ko tik māk. Balodis ieskrēja kādas muižas kukņā un lūdza nama meitu: "Ja kāds ienāk un prasa, vai te kāds nav ieskrējis, atbildi tam, ka neviena neesi redzējusi."

Balodis palika par greznu gredzenu un teica uz nama meitu: "Uzmauc mani savā pirkstā, bet nepārdod gredzenu! Kad tev prasa, vai tu pārdod gredzenu, tad nosvied viņu zemē zem kājām un samin!"

Tai pašā acumirklī ienāca kāds vīrs kukņā un prasīja: "Vai te kas neieskrēja?"

"Ne, nekā neesmu redzējusi!" nama meita itin droši atteica. Kungs, ieraudzījis gredzenu meitai pirkstā, tūlin prasīja: "Mīļā jaunkundzīte! pārdodiet man savu gredzenu, es jums labi samaksāšu."

"Es viņa nepārdodu! nama meita atteica un tūlin nosvieda gredzenu zemē un uzmina ar kāju. Gredzens palika par mieža graudu un vīrs par gaili. Gailis mudīgi vien tecēja, gribēdams miežu graudu uzknābt, bet meita noķēra gaili un nocirta tam kaklu. Miežu grauds palika par cilvēku. Viņš meitai daudzreiz pateicās, tad aizgāja uz mājām pie tēva.