5. A. 325. K. Žiema, Ozolniekos, pie Jelgavas. LP, III. 12. AŠ, III, 5a.

Kāds tēvs vedis savu dēlu amatā nodot. Ceļā tiem piestājies svešs vīrs sacīdams: "Dod savu dēlu man līdz, es viņu trijos gados izmācīšu vissmalkākā amatā."

"Tēvs devis. Bet vēlāk tas dabūjis zināt, ka aizdevis dēlu pie velna. Nu gājis atprasīt, bet velns atteicis: "Uz trim gadiem esi iedevis, trīs gadi viņu paturēšu. Pa šiem trim gadiem tev trīs reizes jānāk savs dēls zīmēt. Ja trīs reizes varēsi uzzīmēt, tad trešajā gadā dabūsi bez runas savu dēlu atpakaļ; ja, ne tad redzēsim, ko ar dēlu izdarīšu."

Nelīdzējis nekā, bijis tas jāatstāj pie velna.

Iesākumā velns ielicis dēlu vienu pašu kādā augšistabā. Bet caur griestiem tas varējis sadzirdēt, ka apakšā vienmēr ālējas, trokšņo. Viņam iekārojies redzēt, kas tie tādi par trokšņotājiem. Sadabūjis svārpstu, sācis griestos urbt caurumu. Pa caurumu nu gaiši redzējis, ka vienpadsmit zēni darbojušies, visvisādi pārvērzdamies: gan par baložiem, gan par seskiem, gan par vistām, gan par lapsām. Bet tai pašā brīdī ienācis velns, sagrābis dēlu aiz čupra un ievedis pie tiem vienpadsmit, sacīdams: "No šī brīža tev būs mācīties tāpat pārvērsties kā šiem."

Īsā laikā dēls izmācījies ar.

Pēc gada laika tēvs atnācis, savu dēlu pirmo reizi zīmēt. Velns pavēlējis visiem divpadsmit par ziliem baložiem pārvērsties un tad ielaidis tēvu iekšā, lai baložu pulkā parādot, kuŗš viņa dēls. Bet dēlam izdevies nemanot tādu zīmi padot, ko tēvs sapratis. Tēvs ka grābis baložu pulkā, tā uzķēris īsto, parādījis savu dēlu. Velns nospļāvies vien teikdams: "Uzķēri gan; bet nu nāc citu gadu zīmēt."

Pēc gada laika tēvs atnācis savu dēlu otru reizi zīmēt. Velns pavēlējis visiem divpadsmit par melniem vēršiem pārvērsties un tad ielaidis tēvu iekšā, lai parādot, kuŗš viņa dēls. Bet dēlam izdevies nemanot tādu zīmi padot, ko tēvs sapratis. Tēvs kā līdis vēršu pulkā iekšā, tā uzķēris īsto, parādījis savu dēlu. Velns

nospļāvies vien sacīdams: "Uzķēri gan; bet nu nāc citu gadu zīmēt."

Pēc gada laika tēvs atnācis savu dēlu trešo reizi zīmēt. Velns pavēlējis visiem divpadsmit par vilkiem pārvērsties un tad ielaidis tēvu iekšā, lai parādot, ķuŗš viņa dēls. Bet dēlam izdevies nemanot tādu zīmi padot, ko tēvs sapratis. Un nu tēvs kā līdis vilku pulkā iekšā, tā uzķēris īsto, parādījis savu dēlu. Velns nospļāvies, dusmīgi sacīdams: "Ņem savu dēlu un ej, kur nācis!"

Tēvs ar dēlu aizgājuši. Bet ceļā tiem iegribējies ēst. Dēls teicis: "Par ko mums salkt? Es palikšu par āzi; ved mani pie saitiņas un pārdod mani par pusdienas tiesu. Tik saitiņu nepārdod līdz, jo vēl esam velna robežās, tādēļ jāsargās."

Labi, tā izdarījuši. Pircējs gan par varu kaulējies pēc saitiņas, bet tēvs nepārdevis.

Un līdz ko tēvs bijis aizkāpis kādu gabalu, te dēls atkal bijis klāt. Nu paēduši pusdienu un gājuši tālāk. Pret vakaru tiem atkal gribējies ēst. Dēls teicis: "Par ko mums salkt? Nopelnīsim tādu naudu, ka gadiem ko ēst. Es palikšu par dzeltēnu ērzeli; ved mani pie pavadas caur to muižu, kas drīzi nāks, un pārdod ērzeli par trim muciņām zelta naudas. Tik pavadu nepārdod līdz, jo vēl esam velna robežās, tādēļ jāsargās.

Labi. tā izdarījuši. Caur muižu ejot, ērzelis zviedzis vien. No pils tūlīt iznācis liels kungs un nopircis ērzeli par trim muciņām zelta naudas. Kungs paņēmis ērzeli pie pavadas un aizvedis. Tagad tēvs gan apķēries, ka pavadas nedrīkstējis atdot, bet bijis jau par vēlu. Neko darīt, gājis ar savu naudu uz māju.

Kungs nu uzlēcis ērzelim mugurā, jājis un sitis, jājis un sitis. Vakarā ielicis ērzeli stallī. Bet par nakti ērzelis dabūjis laimīgi nomaukties. No rīta kungs atkal gribējis jādelēt, tomēr nedabūjis: Līdz ko atvēris staļļa durvis, tā ērzeļa vietā izskrējis zaķis. To redzēdams, kungs acumirklī palicis par kurtu un laidies zaķim pakaļ. Bet kā šis par kurtu, tā zaķis palicis par briedi. Bet tai pašā acumirklī kurts palicis par lāci un ķēris briedi rokā. Kā šis par lāci, tā briedis par asari upē. Bet tai pašā acumirklī lācis palicis par līdaku un raudzījis asari rokā dabūt. Pašā tai brīdī gājusi gar upmalu daiļa meita. Asaris, nevarēdams no līdakas glābties, pārvērties par gredzenu uz meitas pirksta. Bet tai pašā acumirklī līdaka pārvērtusies par puisi. Puisis prasījis meitai, lai atdodot viņa gredzenu; bet meita to neatdevusi. Puisis solījis meitai sieku naudas; bet meita neatdevusi. Beidzot puisis solījis meitu nolietāt, ja neatdošot gredzenu. Meita sabijusies un iesviedusi gredzenu miežos. Acumirklī gredzens palicis par miezi. Bet kā šis par miezi, tā puisis par gaili, lai miezi apēstu. Bet kamēr gailis tūļājies, miezis pārvērties par sesku un nokodis gailim galvu. Tagad sesks palicis par tēva dēlu. Tēva dēls piegājis meitai klāt, pateicies simtkārtīgi, ka neatdevusi gredzenu puisim, un tad bildinājis meitu par savu līgavu.

Tēvs pa to laiku bijis jau mājā ar savām naudas muciņām, bet vēl nebijis ne naudas izskaitījis, kad dēls ar savu līgavu arī pārradušies. Nu nosvinējuši kāzas un dzīvojuši laimīgi.