6. A. 325. Juris Upīte, Lubānas Sipiņos, Kultūras balss kr. AŠ, III, 5b.

Vienam tēvam bija viens dēls, kuŗu viņš bija nodevis dienestā kādam melnam kungam uz trim gadiem. Šis kungs aizimaksāja tēvam par dēlu trīssimti rubļu un apņēmās triju gadu laikā viņa dēlu izmācīt visādās zināšanās, tikai ar tādu norunu, ka tēvam šo triju gadu beigās uz viņu jāiet un jāuzrāda viņam, kutš viņa dēls esot. Ja viņš neparādīšot savu dēlu, tad viņu vairs nekad nedabūšot atpakaļ.

Tēvs naudu drīz iztērēja. Nu viņam palika dēla gauži žēl, jo nu viņš gan nojēdza, ka viņam dēls vairāk būtu derējis nekā tie trīs simti. Bet ja nu viņš vairs savu dēlu nevarēšot pazīt, tad gan viņam būšot aiz sirdsēstiem un raizēm bez laika kapā jānoejot.

Trīs gadi jau bija pagājuši; tēvs noskumis aiziet uz melno kungu. Melnais kungs nu sauc tēvu priekšā. Te atskrien trijdeviņi baloži, nometas tai vietā, kur viņiem kvieši bija pamesti ēšanai. Melnais kungs nu saka tēvam, lai viņš parādot šam, kurš esot viņa dēls starp šiem baložiem. Tēvs mēģināja gan minēt, bet neuzminēja. Otrā dienā bija tēvam atkal jāiet un jārāda melnajam kungam savs dēls. Arī šoreiz nelaimējās dēlu uzrādīt.

Vakarā, kad viņš viens pats bija un taisījās gulēt iet, pieskrēja pie viņa kāda pelīte un palika par cilvēku, kas izrādījās par viņa dēlu. Dēls nu izstāsta tēvam, ka viņš rītā būšot viens pats no pakaļas skriet, nebūšot kviešu ēst un tupēšot uz vienas kājas.

Tiešām šoreiz arī tēvam, caur dēla palīdzību laimējās savu dēlu uzminēt. Viņš nu bija atkal atdabūjis savu dēlu, krietni izskolotu un izmācītu daždažādās zināšanās, dēlu, ko viņš jau par pazaudētu turēja.

Dēls redzēdams, ka tēvam diezgan grūti bija sev maizi nopelnīt, apņēmās tēvu atvieglināt, un gribēdams arī tēvam parādīt, ka viņš par tiem trim gadiem ir ko mācījies, izstāstīja tēvam, ka šis būšot par skaistu, melnu zirgu palikt Tad lai viņš vedot šo zirgu uz tirgu un lai par trīssimti rubļiem pārdodot, bet tikai, lai iemavus viņš neaizmirstot nomaukt un sev līdznest.

Tēvs arī aizveda šo skaisto zirgu uz tirgu, un viņam nebija nemaz ilgi jāgaida, kad jau zirgs bija pārdots. Ne par ilgu laiku

tēvam bija dēls atkal klāt. Un tā viņi mēģināja vairāk reizes no vietas.

Bet kādreiz kad tēvs bija atkal ar lepnu zirgu uz tirgu, piegāja viņam kāds kungs un sola viņam otrutik daudz lai tikai viņš pārdodot zirgu ar visiem iemauktiem. Tēvs arī pārdeva zirgu ar iemauktiem, bet šoreiz arī dēls neatgriezās vairs atpakaļ.

Šis kungs, kas viņa dēlu nopirka, bija tas pats, pie kuŗa dēls tos trīs gadus dienestā bija bijis un visas tās zināšanas iemācījies. Kungs nu kāpa savam nopirktam zirgam mugurā un jāja briesmīgi ātri. Kad viņš mājās bija aizjājis, tad piesēja zirgu iemavos, tā ka priekškājas nemaz pie zemes nedūrās. Kunga māsa, redzēdama nabaga lopiņu tur tā pakārtu mokamies, apžēlojās par to un palaida vaļā.

Šis tūlīt palika par zaķi un bēg projām. Kungs ieraudzījis, ka šis par zaķi skrien, palika par lapsu un grib nu zaķi noķert. Zaķis, pieskrējis pie ezera, palika par pīli, lapsa atkal par vanagu. Pīle redzēdama, ka vanags grib to nosist, palika par ķīsi, vanags atkal par līdaku. Ķīsis pieskrien, kur ķēniņa drēbes velēja un ietinās tur drēbēs un palika par gredzenu. Ķēniņa velētājas atradušas šo skaisto gredzenu aiznes to uz ķēniņa pili un atdod ķēniņa meitai.

Te arī vecais klātu un prasa ķēniņa meitai, lai šam to gredzenu atdodot. Ķēniņa meita nedeva večam gredzenu. Kad nu tas vecis bij aizgājis, šī uzlika gredzenu uz galda.

Uz galda uzliktais gredzens pārvērtās par skaistu jaunekli un lūdzās ķēniņa meitu, lai tā nevienam pašam to gredzenu nedodot. Otrā dienā atiet muzikants un spēlē ar leierkasti bezgala jauki un apsola ķēniņam leierkasti atdot, lai tikai viņa meita šam atdodot drēbēs atrasto gredzenu. Ķēniņš arī jau grib, lai gredzenu atdodot, bet meita negrib par atdošanu ne dzirdēt. Staltais jauneklis jau bija pirmāk izstāstījis: ja šī gredzenu atdošot, tad leierkaste nemaz neskanēšot, un muzikants, gredzenu dabūjis, pazudīšot. Viņš arī jau bija izstāstījis ķēniņa meitai: ja viņai gribot gredzenu ar varu atņemt, tad lai metot gredzenu zemē un lai paliekot uz tās pašas vietas stāvot, tad šis būšot zem viņas kājām stāvēt.

Nu atnes atkal tas pats muzikants gauži smuku putnu, kas visjaukākais un pievilcīgākās skaņās mācēja dziedāt. Ķēniņš nu grib gredzenu ar varu savai meitai atņemt.

Šī redzēdama, ka vairs nekāda pretošanās nelīdz, svieda gredzenu zemē un palika stāvot uz vietas. Gredzens krizdams saplīsa un palika par magoņu sēklām. Putna īpašnieks palika par gaili un sāka sēklas apēst. Ķēniņš to redzēdams, ka muzikants par gaili palika, un ka leierkaste bij par skangaļu čupu palikusi un tas brīnuma putns turpat bija kāda ķēniņa vista, sadusmojās un deva gaiļam ar kūļu tādu belzieni, ka gailis pakrita pie zemes. Pāri palikušās magoņu sēklas palika par suni un nokoda gaili.

Pēc tam suns palika par skaistu jaunekli un izstāstīja visu ķēniņam, kā viņam līdz šam laikam bija gājis. No šās reizes palika ķēniņš ar šo jaunekli draugi, un ķēniņ paturēja viņu pie sevis pilī. Par kādiem gadiem nomira ķēniņš. Pēc ķēniņa nāves apprecēja ķēniņa meita šo pašu jaunekli. Jaunais ķēniņš uzmeklēja savu tēvu un aizveda uz savu pili.