7. A. 325. K. Bramanis, Rīgas apkārtnē, Brīvzemnieka kr. LP, 136, 2. AŠ, 5c.

Viens tēvs aizdod savu dēlu pie velna uz trim gadiem mācībā, lai izmācītos pārvērsties, par ko vien grib. Labi.

Pēc trim gadiem, kad mācība beigusies, dēls pārvēršas par zelta mušu, pārskrien no elles pie tēva loga, nometas uz rūtim un grib iekšā tikt. Patlaban māsa atkal pie loga šuj un priecājas par tik skaistu mušu; viņa atveŗ logu un ielaiž mušu istabā. Bet istabā zelta muša paliek par brāli, paaicina tēvu un stāsta: "Mani mācības gadi pagalam; nāci, tētiņ, uz elli man pakaļ! Bet mēs tur esam pavisam vienpadsmit un visiem būs vienāds augums, vienādas sejas; velns mūs nostādīs vienā rindā un tev būs jāuzmin, kuŗš es esmu. Tad tikai nu ievēro - man gadīsies mušiņa deguna galā - tas es būšu. Otrreiz velns mūs pārvērtīs par dūjām vienādā spalvā un uztrieks gaisā; tad tikai nu ievēro - es būšu tas sirdīgākais, nebēdīgākais, es citas dūjas jaukšu un trenkāšu. Tā tu mani pazīsi un uzzīmēsi viegli. Trešreiz velns pārvērtīs mūs par zirgiem vienādā spalvā. Tad tikai nu ievēro man astē viens ašķis būs gaŗāks, un ja tu man uzsitīsi ar roku pa muguru; ašķis tūlin ievilksies iekšā."

Tā izmācījis, dēls pārvēršas atkal par zelta mušu un aizskrien uz elli atpakaļ.

Otrā dienā tēvs aizies velna pilī un prasa savu dēlu. Velns tūliņ sastāda vienpadsmit jaunus, skaistus jaunekļus vienā rindā un liek tēvam minēt, kuŗš ir viņa dēls?

Tēvs ievēro mušu dēla deguna galā un parāda. Nu velns pārvērš jaunekļus par dūjām gaisā un liek tēvam minēt, kuŗš ir viņa dēls?

Tēvs novēro to sirdīgāko dūju, kas jauc un trenkā, un parāda. Nu velns pārvērš visus jaunekļus par zirgiem vienādā spalvā un liek tēvam minēt, kuŗš ir viņa dēls?

Tēvs novēro to ar gaŗo ašķi astē, uzsit vēl ar roku pa muguru un parāda. Neko darīt, velnam jāatdod zirgs. Tēvs kāpj zirgam mugurā un jāj mājā. Jāj, jāj - dzird: velns nāk pakaļ.

Dēls [zirgs] saka: "Nu viņš kaulēsies mani pirkt par lielu naudu; pārdod arī, tikai iemauktus vien paturi pats!"

Atskrien velns : cik gribot par savu jājamo zirgu? Tik un tik -- simts daldeŗu."

" Labi, salīgst; bet iemauktus atpakaļ. Velns aizāj zirgu, tēvs paliek kājiniekos un iet taisnu ceļu mājā. Iet, iet - un uz reiz paskatās atpakaļ: zirgs atbēdzis atpakaļ. Ko nu? Nu ir labi, kāpj mugurā un jāj atkal. Jāj, jāj - velns otrreiz klāt: lai pārdodot vēl zirgu - došot divsimti daldeŗu.

Labi, atdod arī; bet iemauktus ne. Velns aizjāj zirgu, tēvs paliek kājinieks. Iet, iet - paskatās : zirgs atkal atpakaļ. Bet velns vēl trešreiz kā sadedzis atskrien: te ir trīssimti daldeŗu, bet lai atdodot zirgu ar visiem iemauktiem!

Tēvs domā, domā: "Vai tu nu traks! Vēl trīssimti daldeŗu lai arī iet!"

Un atdod zirgu ar visiem iemauktiem. Šis tai naudas priekā piemirsis, ko dēls pieteicis. Bet velns, zirgu ar iemauktiem dabūjis, pāraulekšo tūlin mājā, ellē, piesien ārā pie staba un pats, nezin kur paliek.

Zirgs stāv, stāv itin bēdīgs un domā: "Labi jau nu man neklāsies."

Te, kamēr tur domā, pienāks meita ar ūdens spaiņiem. Tā šis tūlin: - vai viņa nevarētu tik laba būt pārgriezt iemauktiem pavadu?

"Ja, ja!" šī atbild un pārgriež. Bet zirgs, tikko pavada pušu, paliek ātri ātri par vārnu un gaisā prom. Tomēr velns, tas arī nesnauž, tas atkal par vanagu pakaļ un trenkā un dzenā vārnu, ka bail. Vārna, nevarēdama vairs ciest, paliek par ķīsi un ezerā iekšā; bet velns par līdaku ķīsim paka un sauc uzsaukdams: "Ķīsi, griež priekšu; ķīsi, griež priekšu!"

Ķīsis atbild: "Laba tā pati pakaļa!"

Un negriež vis priekšu. Nu peld, nu peld - te ķīsis pamana ezera malā ķēniņa meitu ūdeni smeļam, un tā pārvēršas par zelta gredzenu pie meitas kājām. Ķēniņa meita. pacel gredzenu, līdaka arī klāt gredzenu kampt, bet jau par vēlu. Labi, tas nu tas.

Bet drīzi pēc tam ķēniņš darina dzīŗas un dzīŗās sanāk spēlmaņi daždažādi. Šie spēlē, spēlē, dzīŗas nāk beigās, ķēniņš apvaicāsies par maksu. Spēlmaņi atbild: "Citas maksas negribam, gribam to gredzenu kas ķēniņa meitai pirkstā."

Ķēniņš domā: "Tā jau lēta maksa!"

Viņš liek gredzenu nomaukt, bet ķēniņa meita atbild: "Labāk gredzenu zemē nometu, nekā kuŗam katram atdodu!"

Un nomet zemē. Kā nomet zemē, gredzens paliek par alvas graudiņiem. Bet velns, spēlmanis, ātri paliek par gaili un grib alvas graudiņus salasīt. Un kā nu šis par gaili, tā no alvas graudiņiem izgadās vanags un nokož gaili. Nu vanags paliek par cilvēku un izstāsta visu kā gadījies.