Burvis un viņa māceklis.

 

8. A. 325. M. Šiliņa, 1897. g. Tukuma apriņķa Slampē. LP, VI, 136, 2. piez. AŠ, III, 5d.

Vienam tēvam bijuši pulka bērnu. Vecākais dēls gribējis tēvam palīdzēt, gājis pasaulē pelnīties. Ceļā saticis staltu kungu zaļā apģērbā, tas bijis pats velns. Salīdzis pie tā par pūru naudas par mēnesi. Viņam bijusi jāgana balta ķēve. Tā bijusi velna māte.

Bet kungs daudz mājā nestāvējis, tādēļ dēls reiz sadomājis velna istabas apskatīties. Iegājis un atradis divi glāstiņas. Uz vienas bijis uzrakstīts: "Kas no šīm zālēm iesvaidās, paliek stiprs;" uz otras: "Kas no šīm iesvaidās, tas var pārvērsties par kādiem, nekādiem zvēriem un putniem."

Dēls iesvaidījies no abām glāstiņām. Pēc mēneša velns samaksājis pūru naudas. Dēls viegli jo viegli uzsviedis maisu pa pleciem un aizgājis. Bet velns teicis: "Kur tu tik stiprs tapi? ā! tu būsi bijis pie manām glāstiņām. Pagaidi - gan tevi dabūšu!"

Un nu dēls, mājā pārgājis, palicis par zirgu un tēvs vedis tirgū pārdot. [Gadās velns par pircēju, nopērk zirgu ar visiem iemauktiem un dēls vairs netiek vaļā. Meita pie velna atsvabina zirgu, kas pārvērzdamies par dažādiem zvēriem bēg, bet velns tāpat dzenas bēglim pakaļ. Dēls nonāk pie ķēniņa meitas, paliek par gredzenu un tā to uzmauc pirkstā. Gredzenu atdodot, tas pārvēršas par graudiem un velns par gaili, kas grib graudus salasīt. No graudiem iznāk vanags, kas nokož gaili.]