9. A. 325. J. Holanderis, Madalienā, Zin. kom kr. LP, VI, 136, 1. AŠ, III, 5e.

Vienreiz vienam zemniekam bija viens vienīgs dēls. Un tas to dēlu sūtījis augstās skolās. Bet reiz tēva jumtā krauklis ķērcis. Tēvs vaicājis dēlam, ko tas krauklis tur ķērcot? Šis tak esot bijis augstās skolās, tad jāzinot.

Dēls atbildējis: "Kā lai to zinu? Kraukļu skolā jau neesmu bijis."

Nu tēvs sūtījis dēlu ir kraukļu skolā vienu gadu. Labi. Bet ap gada beigām itin piepēži ieskrienot pie tēva viens krauklis: "Es esmu tavs dēls no kraukļu skolas, rītu tev jābrauc man pakaļ. Tur mēs esam daudz skolēnu, visi par kraukļiem pārvērsti. Vai tu varēsi mani tai kraukļu pulkā pazīt, Ja, nevarēsi, tad man jāpaliek turpat - mājā netieku. Bet es pamācīšu, kā pazīsi. Mums visiem būs jānostājas uz gaŗas kārts; pirmo reizi es būšu trešais no šī gala, otrreiz būšu piektais un trešreiz man paskries maza mušiņa gar acim."

To teicis, krauklis aizlaidies atpakaļ. Otrā dienā tēvs aizbrauks kraukļu skolā. Kraukli jau nostājušies uz kārts, lai nu minot savu dēlu: kuŗš ir? Tēvs parādīja: "Tas trešais!"

Labi, uzminēts!"

"Bet nu krauklim bijis jāizskraidās, jāsajaucas un atkal otrreiz jāsametas uz kārti: lai nu minot! Tēvs parādījis: "Tas piektais!"

"Labi uzminēts!"

Aatkal kraukļiem bijis jāsajaucas: lai nu minot

Tas un tas!" tēvs parādījis, jo redzējis mazo mušiņu dēlam gar acim laižamies.

Tagad dēls varējis atkal palikt par cilvēku un nu abi ar tēvu braukuši pa jūru uz māju.

Bet jūŗā atkal viens krauklis sācis ķērkt masta galā. Tēvs vaicājis dēlam: "Nu tu esi kraukļu skolā bijis - pasaki man, ko tas krauklis ķērca?"

"Ai, tēt, ja es to stāstītu, ko tas krauklis ķērcis, tad tu mani iemestu jūŗā - nevaru teikt."

Par tādu atbildi tēvs saskaities un dusmās tikpat iemetis dēlu jūrā, vai teicis, vai neteicis. Tomēr dēls nenoslīcis vis, aizpeldējis ar zivi otrā malā palicis tur par cilvēku, saticis vecīti un aizgājis pie tā dzīvot. Dzīvojis, dzīvojis tādu laiku - uz vienu reizi sacījis vecītim tā:

"Rītā palikšu par skaistu putniņu; nes mani pilsētā, pārdod; tikai būrīti [sprostiņu] vien neatdod!"

Labi, otrā dienā vecītis aiznesis putniņu pilsētā un satiek ķēniņa meitu. Tā, izdzirdējusi putniņa skaisto dziesmu, nopirkusi par dārgu naudu; bet būrīša vecītis nedevis līdz. Ķēniņa meita paņēmusi putniņu un gājusi citu būrīti pirkt; bet ar pārdevēju runājoties, putniņš Pasprucis un bijis ātrāk mājā nekā vecītis.

Atkal pēc kāda laika dēls teicis vecītim: "Nu rītā palikšu par lielu vērsi; aizved mani pilsētā un pārdod; tikai valgu vien neatdod!"

Labi, vecītis pārdevis vērsi, bet valga nedevis līdz. Pircējs paņēmis vērsi un pircis citu valgu, bet vērsis tamēr pasprucis un uz mājām atpakaļ.

Pēc tāda laika dēls teicis trešreiz vecītim: "Rītā palikšu par zirgu; aizved mani pilsētā un pārdod; tikai zelta iemauktus vien neatdod!"

"Labi, aizvedis. Bet pilsētā vecīšam uznākusi liela naudas kārība, Pārdevis zelta iemauktus arī. Un tas nopircējs bijis pats kraukļu skolas skolotājs. Kā tad nopircis, tūlin pārjājis mājā, ielicis zirgu stallī, piesacīdams staļļa puišam, lai zirgam ļoti maz ēst dodot.

Par laimi puisis neklausījis vis, baŗojis labi un kādā dienā vēl palaidis zirgu pavisam vaļā. Zirgs ātri aizskrējis, bet kraukļu skolotājs dzinies pakaļ. Skrējuši, skrējuši līdz jūŗas malai. Jūŗas malā zirgs palicis par zivi, ķērējs palicis par zivi un abi peldējuši otrā malā.

Otrā malā bijusi ķēniņa pils un pils priekšā trīs ķēniņa meitas velējušās. Pirmā zivs [dēls] nu ātri, ātri izlēkusi pie ķēniņa meitām malā un pārvērtusies par skaistu dimanta gredzenu. Jaunākā ķēniņa meita pirmā ieraudzījusi gredzenu, un uzmaukusi pirkstā, steigusies. istabā. Bet istabā gredzens pārvērties par dēlu, izstāstīdams visu galu no gala, kā tas bija gadījies un kā tas vēl gadīsies. Še pilī šovakar atnākšot smalki kungi spēlēt un starp tiem būšot arī pats kraukļu skolotājs; tas prasīšot par spēlēšanu dimanta gredzenu, bet lai ķēniņa meita to nedodot vis.

Ja, un tā arī bijis. Vakarā atnākuši smalki spēlmaņi un spēlējuši tik jauki, ka nespējuši atklausīties. Beiguši spēlēt, ķēniņš prasījis, nu ko gribot maksas?

"Negribam ne šī, ne tā - gribam jaunākās ķēniņa meitas dimanta gredzenu!"

Lai ņemot! ķēniņš atvēlējis.

Bet meita nedevusi gredzenu, lai pārplēš, un spēlmaņi palikuši tukšā.

Nu gredzens, par dēlu pārvērties, sacījis tā: "Rītā vēl otrreiz spēlmaņi sanāks un izspēlējušies prasīs dimanta gredzenu; bet ja nu nevari ne pavisam no viņiem glābties, svied gredzenu zem krēsla!"

Ja, pareizi! Rītā visi vakarējie klāt atkal un spēlē vēl jaukāki. Beiguši spēlēt, prasa gredzenu. Meita nedod. Kā nedod, šie ar varu. Nu jaunākā ķēniņa meita norāvusi gredzenu un sviedusi zem krēsla. Tūlin spēlmaņi palikuši par kraukļiem gredzenu kampt; bet gredzens palicis par vanagu. Nu plūkušies briesmīgi; bet vanags kraukļus aizdzinis.

Tagad gredzens [vanags] palicis par dēlu, apņēmis jaunāko ķēniņa meitu, mantojis no ķēniņa valstību un dzīvojis labi.