13. A. 325. R. Vulfs, Ūziņos. LP, VI, 136, .4. AŠ, III, 5i.

Viens dēls mežā saticis velna karīti. Velns līdzis dēlu par kučieri vaicādams, vai grāmatu arī mākot? Šis teicis: ja! Velns tad vairs nelīdzis, jo viņam vajagot tādu kučieri, kas grāmatu nemākot. Bet dēls apvilcis svārkus otrādi mugurā, oderes pusi virsū, apmetis mežā riņķi un saticis velnu otrreiz. Tagad teicies, ka grāmatu nemākot, un velns tūlin salīdzis.

Nogājis velnam līdz, tur plauktā bijušas dažādas grāmatas un tās nu jaunajam kučierim jāsargā. Bet kučieris arī mācījies grāmatās lasīt, un ko nezinājis, to velna bērni parādījuši. Tā viņš tur 3 gadu laikā izmācījies visādi pārvērsties un tad pārbēdzis pie tēva sacīdams, ka palikšot par vērsi un lai tēvs vedot vērsi Dobeles tirgū pārdot. Labi. Vērsi nopircis, velns nu pārvedis savā kūtī; bet kamēr velns pa istabu, te dzird stipru rībienu. Paskatās: vērsis kūti apgāzis un aizbēdzis par zaķi.

Pārbēdzis pie tēva teicis, ka palikšot atkal par zirgu, lai vedot Dobeles tirgū pārdot. Tēvs vedis un pārdevis velnam par lielu naudu. Velns jājis zirgu mājā un ceļā apstājies pie smēdes: būšot zirgam pielikt sarkanus pakavus, tad zirgs nekad nespēšot vairs par cilvēku palikt. Bet kamēr velns pakavus kalis, iznākusi no smēdes maza meitiņa, tā palaidusi zirgu vaļā un zirgs par zaķi prom; bet velns par kurtu pakaļ. Skrējuši, skrējuši - beidzot zaķis iemucis vienā muižā un iekritis par gredzenu meitas klēpī. Bet velns uzplijās meitai gredzenu atdot. Meita nometa gredzenu zemē, tas paliek par linu sēklām un velns par gaili linu sēklas ēst. Bet no sēklām izgadās vanags un noplēš gaili.

Nu dēls aiziet uz velnu pili, nosit velna bērnus, sievu un pats paliek velna pilī dzīvot, vēl apprecēdams to meitu, kam gredzens klēpī bija kritis.