Burvis un viņa māceklis.

 

14. A 325. H. Skujiņa (Andrs Ziemelis) Aumeisteŗos.

Vienam tēvam bijuši divpadsmit dēli. Divpadsmito dēlu tēvs atdevis amatā pie kunga uz trīs gadi. Kungs bijis pats velns, kam pavisam bijuši divpadsmit mācekļu, puiku. Tēvs ar velnu

norunājis tā: Pēc trim gadiem tēvs nāks pakal savam dēlam, un ja viņš to varēs pazīt, tad velns to atlaidīs uz māju.

Gadi drīz vien pagājuši. Pa to laiku velns saviem mācekļiem izmācījis daudz stiķu un niķu. Bet tēva dēls bijis jau no mazotnes apķērīgs, viņš paslepšu izlasījis velna dienas grāmatu. Nu viņš zinājis, ko velns darīs, kad tēvs nāks pēc viņa pakaļ. Viņš to pastāstījis arī savam tēvam.

Kad trīs gadi bijuši apkārt, dēla tēvs atnācis pie velna un prasījis, lai atlaiž viņa dēlu no amata. Ja, velns bijis ar mieru viņa dēlu atlaist, ja tēvs to varēšot atšķirt no citiem mācekļiem.

Velns parādījis tēvam visus savus mācekļus, to bijis veseli divpadsmit. Tad velns mācekļus sadzinis atpakaļ mājā un pārvērtis tos par olām. Nu velns tēvam parādījis divpadsmit olas.

"Kuŗa ir tava ola?" prasījis velns.

Tēvs apskatījis olas un parādījis velnam to olu, kurai tievgalī bijis mazs melns plankumiņš. Viņam jau dēls priekšlaiku visu izstāstījis.

"Ja, tā ir tava ola!" atbildēja velns.

Tad velns savus mācekļus pārvērtis par divpadsmit vēršiem im rādījis tēvam.

"Kuŗš ir tavs vērsis?" prasīja velns.

Tēvs ilgi skatījies, tad parādījis to vērsi, kuŗš drusku pacilājis kāju.

"Tu uzminēji," atteicis velns.

Nu velns izvedis divpadsmit ērzeļus un tēvam prasījis: "

"Kur ir tavs dēls?

Nu arī velns skatījies, acu nenolaidis. Viņš manījis, ka ir piekrāpts. Arī tēvs ilgi vērojis. Viens ērzelis drusku, drusku pamirkšinājis aci.

"Tas ir viņš!" teicis tēvs, uz ērzeli rādīdams. "Tu atkal uzminēji!" dusmīgi norūcis velns.

Neko darīt! Velns atlaidis mācekli un tas gājis ar tēvu uz māju. Bijusi tirgus diena un dēls ar tēvu iegriezušies tirgū.

"Es palikšu par zirgu," sacījis dēls uz tēvu, "tu mani pārdod par sieku zelta naudas, bet iemauktus vien nepārdod!"

Dēls palicis par zirgu un tēvs to vadājis pa tirgu. Ilgi neviens pircējs negadījies. Sak', kam tad tik dārga zirga vajaga? Beidzot pie tēva pienācis svešs kungs un sācis ap zirgu diņģēties Pēdīgi kungs bijis ar mieru tēvam samaksāt divi sieki zelta naudas, ja tēvs pārdod zirgu ar visiem iemauktiem. Tēvs gan negribējis. gan negribējis, bet naudai liela vara. "Divi sieki zelta naudas," tā domājis tēvs, "tā nav nieka nauda!" Beidzot tēvs pārdevis kungam (tas bijis velns) - zirgu ar visiem iemauktiem.

Velns aizvedis zirgu pie kalēja un licis to apkalt. Kalējam pašlaik nebijis vaļas un tas kungu (velnu) ieaicinājis istabā apsildīties. Kalēja sieva vārījusi tēju un cienājusi kungu. Kalēja mazā meitene skraidījusi pa pagalmu un pieskrējusi arī pie zirga.

Novelc man iemauktus!" lūdzies zirgs.

"Vai tu man kā nedarīsi?" prasījusi meitene. "Ne, nedarīšu nekā!" atbildējis zirgs.

Meitene novilkusi iemauktus un zirgs tūlin pārvērties par cilvēku un aizskrēja.

Kad velns iznācis no kalēja istabas, tad zirga vairs nebijis. Viņš tūlin pārvērties par ērgli un aizlaidies. Dēls manījis, ka velns tam dzenas pakaļ un pārvērties par vanagu, lai varētu ātrāki skriet. Bet ērglis vanagu drīz vien panācis. Vanags nolaidies miežu tīrumā un pārvērties par vārpu. Tūliņ arī ērglis pārvērties par lielu sarkanu gaili un sācis knābt miežus. Saimniece pamanījusi, ka svešs gailis pulgo miežus, sākusi kliegt un gaili sist, bet gailis knābājis tik miežus. Drīz vien tas bijis jau vārpas tuvumā. Vārpa uzreiz palikusi par smuku gailēnu un tas ieskrējis cāļu barā, kas klēts priekšā ganījies. Nu arī sarkanais gailis meties tur. Saimniece sākusi vēl niknāk kliegt un cāļus žēlot. Pieskrējusi dienesta meita un arī tā sākusi svešo gaili dauzīt.

"Man tā gailēna vajaga," kliedzis velns. "Man tik tā gailēna vajaga!"

Ā, nu arī saimniece ar meitu sapratušas, kas tas par gaili ir, kas runā. Tās sākušas pa jaunu gaili dauzīt, kamēr to nositušas. Tūlin arī mazais gailēns pārvērties par smuku jaunkungu un šķi ŗoties uz saimnieci teicis: "Lai nu tev paldies, ka tu mani izglābi. Citādi es nekad vairs nevarētu par cilvēku tikt."

Dēls aizgājis pie tēva un par naudu, ko velns iedevis par zirgu, tie uzbūvējuši skaistu mājiņu, kur dzīvojot laimīgi vēl tagad.