15. A. 32. Līna Čapa, Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvojuši divi vecīši nabadzīgā būdiņā. Viņiem bijis dēls, Jānis vārdā. Jānis no pašas mazotnes bijis uz grāmatām tīri vai uzbruts, tādēļ arī vecāki to skolojuši, cik vien spējuši. Tomēr naudas pietrūcis un Jānis nevarējis skolu beigt.

Pirmās dienas Jānis domājis, domājis, bet neko darīt, sācis meklēt kādu darbu. Vecāki gan pabrīnējušies: sak, šis pa ganiem staigādams, darbu meklējot. Kādu dienu Jānis bija tā neviļus aizgājis pat līdz pilsētai. Pienāk ar' kāds kungs un uzaicina, lai stājoties pie viņa kalpot par sulaini. Jānis gan negrib, bet citas izejas nav. Darbs jau nebūšot grūts, šim esot liela istaba un tā pilna ar grāmatām. Tik jau ar' Jānim būšot tā darba, kā putekļus no tām noslaucīt. Bet šai istabā Jānim jāpaliekot ieslēgtam veselu gadu. Jānis izdzirdis, kā tiks pie grāmatām noslēdz līgumu un dodas tūlīt kungam līdz.

No sākuma ,Jānis cītīgi tīrīja visas grāmatas, bet vēlāk jau sāka šķirstīt pa lapai un arī izlasīt. Nu Jānim dienas skrēja kā spārniem. Nekad viņš nebija domājis to panākt, ko tagad varēja dabūt zināt. Jānis sāka lasīt, kā var palikt par dažādiem zvēriem, vai mājas lopiem. Izlasījis, kā var kļūt par āzi, arī viņš par to palika. Nu tik Jānis noprata, ka viņa kungs ir pats velns, bet apķērība viņu tomēr izglāba no nelaimes. Viņš sāka lasīt otrādi (ačgārni) un par laimi pārvērtās atkal par cilvēku. Vakarā pats velns nesa viņam vakariņas un nobrīnējās, ka Jānis vēl vesels. Arī uzpriekšu arvien vēl Jānis lasīja dažādas grāmatas; bet ja atrada tur ko svarīgu, tad tās lapas izplēsa un paglabāja.

Gads pagāja, un lai arī velns Jāni negribēja dzīvu laist ārā, tomēr līgums bija jāizpilda. Jānis saņēma savu gada algu, un priecīgs steidzās atpakaļ pie saviem vecākiem. Tā nu viņi dzīvoja kādu laiku bez rūpēm. Beidzot atkal pietrūka naudas un vecīši sāka atkal bēdāties, kā nu iztikšot.

Otrā dienā bija tirgus diena. Jānis vakarā saka tēvam: "Tēt, rīt pie durvim būs skaists zirgs, ved to uz tirgu un pārdod; bet pielūko, kā nepārdod iemauktus, lai arī tev solītu par viņiem cik solīdami."

Tā arī noticis. Otrā rītā dēls iziet pasteigāties, bet tēvs sapošas kā jau uz tirgu, un patiesi zirgs pie durvim klāt. Aizved to tirgū. Visi apbrīno smuko zirgu, bet vecis prasa arī labu cenu. Gadās pircējs un nopērk zirgu. Vecis pārmet iemauktus pār plecu un soļo uz mājām. Pārnāk mājās, dēls jau guļ. Otrā rītā tēvs dabon zināt, ka skaistais zirgs savam kungam tanī pašā dienā aizskrējis. Tēvs nu gan baidās, bet dēls šo apmierina, ka būšot viss atkal labi. Dzīvoja visi kādu laiku bez bēdām, kamēr beidzot atkal pietrūka naudas.

Dēls atkal saka tēvam, ka rītu būšot zirgs, bet vēl staltāks kā pirmais. Par to nu gan lai vairāk prasot, bet tikai iemauktus lai ne par kādu naudu nepārdodot. Tēvs aizvedis arī to zirgu un pārdevis. Gājis atkal uz māju svilpodams. un nu dzīvojuši, kamēr naudas bijis.

Kad naudas pietrūcies, dēls teicis, ka rītu atkal būšot viens tirgus zirgs, pat pārāks par iepriekšējiem, bet tikai lai iemauktus vien ne par ko nepārdodot. Tēvs arī aizvedis šo zirgu uz tirgu, bet šoreiz prasījis daudz dārgāki, kādēļ no iesākuma nebijis pircēju. Te - kur gadījies, kur ne - smalks kungs klāt un grib pirkt zirgu. Tas bijis Jāņa bijušais kungs. pats velns. Šis nu vēl grib, lai pārdod šim arī iemauktus. Gan zirdziņš spārdās, gan sprauslo, bet vecis, naudas iekārdināts, pārdod arī.

Nāk nu atkal priecīgs mājās, bet dēla vairs nav. Nu tik viņš sapratis, ka iemauktos bijis viņa dēls.

Velns no pirmā acu uzmetiena pazinis dārgo zirgu par Jāni. Tikko to nopircis, lēcis mugurā un spēris ar piešiem sānos. Aizvedis tūlin tirgus malā pie kalēja, un licis karstas, sarkanas pakavas piesist. Kamēr velns tur iegājis smēdē. Jānis visādi izmēģinājies, atsvabināties, bet vaļā neticis, velns piesējis ļoti cieši.

Gājēji iežēlojušies, atlaiduši pavadu vaļīgāki; Jānis tūlīt palicis par zaķi un pa tirgus laukumu prom. Velns to ieraudzījis, palicis par lapsu un dzinies šim pakaļ. Tā noskrējuši labu gabalu, te Jānis pārvērties par zvirbuli, velns par vanagu un skrējuši atkal tālāk. Jānis ieraudzījis tālumā ķēniņa pili un skrējis turp, tad pārvērties par zīlīti un pa logu iekšā. Tur gultā gulējusi ķēniņa meita slima, un nu Jānis pārvērties par gredzenu uz viņas pirksta. Velns atkal pieteicies par ārstu.

Jānis teicis ķēniņa meitai, lai viņa tā dotas zāles nedzeŗot, un gredzenu lai nekad nenomaucot, gan viņš pats šo pamazām izdziedēšot. Ķēniņa meitai viņš paticis un tā paklausījusi viņa padomam. Ķēniņa meita tomēr drīz palikusi vesela, un velns tagad prasa, lai šī iet pie viņa par sievu, vai lai atdod gredzenu. Jānis dod tai padomu, lai iztaisot grīdā peļu caurumus, tad tik redzēšot brīnumus. Ķēniņa meita arī visu tā izdara, nākošā rītā, kā solīts, nomauc gredzenu, bet dodot nomet to zemē. Gredzens nu paliek par peli un lodā pa alām, bet velns pārvēršās par kaķi un grib peli noķert. Visi to redz un brīnās, bet Jānis grib vēl ilgāki velnu pakaitināt. Viņš paliek par bezdelīgu, velns par vanagu. Kad jau labu laiku tā svaidījušies, Jānis paliek par zirņu lietu, velns par gaiļi. Gailis tik knābā zirņus un nu vairs tik kādi trīs graudi palikuši neapēsti. Tad Jānis paliek uz reiz par lapsu, gailim aiz sekstes un nokoš to.

Jānis un ķēniņa meita nu ir abi laimīgi un drīzumā norunā kāzas. Ataicina arī Jāņa vecākus un nu nosvin tādas kāzas, kādas vēl nekur nebija redzētas. Ilgi viņi dzīvo laimīgi, ja nav nomiruši, tad dzīvo varbūt vēl tagad.