16. A. 325. 303. Jēkabs Gaumīgs, Valkā, A. Bīlenšteina kr. LP, VI 136, 6. AŠ, III, 5k.

Vienam tēvam esot bijis viens vienīgs dēls; un viņš esot izmācījis to visādos amatos. Tad esot nācis vēl viens kungs un prasījis, lai dodot pie viņa amatā uz trīs gadiem, un katru gadu lai dodot trīs sieki naudas līdz. Tēvs arī esot devis tos trīs sieki naudas tūlīt līdz.

Tad nu viņa dēls esot gājis tam kungam līdz; bet tas kungs esot bijis velns. Un viņš to dēlu aizvedis tur, kur tēvs pats nav zinājis.

Kad nu tie trīs gadi esot pagājuši, tad tēvs esot gājis savu dēlu meklēt. Un tikmēr gājis, kamēr ticis pie vienas upes. Bet tur tanij upei neesot pāri ticis. Tad viņš esot raudājis un Dievu lūdzis ka(ut) tik vien savu dēlu rokā dabūtu! Tad esot nācis viens vecs vīrs un prasījis, ko viņš te darot. Viņš esot atbildējis, ka viens kungs viņa dēlu esot aizvedis un viņu vairs rokā nedabūjot. Tad tas vecītis esot iedevis viņam vienu ķepīti un mācījis, lai sitot pa to ūdeni, tad šis varēšot cauri iet. Un tad lai ejot vien tajā pirmajā mājiņā, tur šis būšot savu dēlu atrast. Šā dēls par zirgu esot pataisīts un tādēļ kungs šo būšot vest savā stallī; tur būšot trīs melni zirgi būt, tad lai šis tiem diviem stilliņģiem gaŗām ejot, tanī trešā stilliņģī, tur būšot . šā dēls. Un (no) pie tā šis varot pazīt, ka viņš stāvot galvu nodūris un asaras birstot pār vaigiem. '

Kad nu tas tēvs tanī mājiņā esot aizgājis un prasījis pēc sava dēla, tad tas kungs vedis viņu savā stallī un sacījis: "Te nu ir trīs zirgi un viens no šiem ir tavs dēls. Ja tu nu pats vari uzrādīt, kuŗš no šiem tavs dēls ir, tad gan tu savu dēlu atpakaļ dabūsi; bet ja nevarēsi uzrādīt, tad nedabūsi.

Tad tēvs esot gājis tanī trešā steļliņģī un uz kungu sacījis: Tas ir mans dēls?"

"Kungs atteicis: nu šis varot savu dēlu uz māju vest, jo viņš mākot visus amatus. Tā nu tas tēvs ar(ī) esot vedis savu dēlu uz māju.

Kad kādu gabaliņu esot aizvedis, tad tas zirgs esot runājis un sacījis uz savu tēvu, lai sēžot mugurā. Tēvs ar(ī) esot sēdies un jājis uz māju. Mājā tēvs esot ievedis viņu stallī un sienu priekšā devis, un viņš ar(ī) esot ēdis. Pēc tam tēvs esot gājis istabā un viņa sieva esot prasījusi, vai dēlu esot dabūjis? Viņš esot atbildējis, ka dabūjis gan un ielaidis stallī. Sieva, to dzirdējusi, esot brīnījusies, ka šis dēlu stallī esot laidis. Viņš esot atbildējis, ka tas kungs dēlu esot pataisījis par zirgu. Tad nu viņa sieva, dēla māte, esot gājusi stallī un atradusi, ka viņas dēls par zirgu palicis, bet tomēr runājis ar viņas(u).

Un tad tur esot nācis viens tirgus un tas zirgs esot palicis par vērsi un sacījis, lai viņu vedot uz tirgu un lai prasot vienu sieku naudas. Tur būšot gan daudz pircēju, bet neviens nebūšot nopirkt. Pēdīgi būšot nākt viens kungs un dot sieku naudas, tam tad lai pārdodot; bet lai valgu vien līdz nedodot; jo kad valgu būšot līdzi dot, tad viņš netiekot vairs atpakaļ.

Labi. Tēvs tad aŗ(ī) esot vedis to vērsi uz tirgu un prasījis sieku naudas. Tur gan esot nākuši daudz pircēju, bet neviens neesot gribējis tik daudz naudas dot. Pēdīgi esot nācis tas pats velns, pie kā viņš amatā bija bijis, un devis sieku naudas. Tā nu viņš esot pārdevis, bet to valgu neesot līdz devis.

Kad nu tēvs mājā aizgājis, tad dēls jau papriekšu esot bijis mājā un palicis par cilvēku. Nu dzīvojuši kopā, kamēr atkal otrs tirgus nācis. Tad dēls palicis par vepri un sacījis, lai viņu atkal uz tirgu vedot un lai prasot atkal sieku naudas; jo būšot atkal tas pats kungs nākt un dot sieku naudas; bet lai tās kāju saites vien līdz nedodot.

Labi. Viņš pārdevis vepri un steidzies uz māju, bet dēls atkal bijis mājā jau priekšā. Nu dzīvojuši, kamēr trešais tirgus nācis. Tad dēls palicis par zirgu un sacījis uz tēvu, lai viņu atkal uz tirgu vedot, būšot atkal tas pats kungs nākt un dot sieku naudas, bet iemauktus lai nedodot līdz. Tēvs atkal vedis uz tirgu un atkal tas pats kungs nācis un devis sieku naudas. Tēvs gribējis iemauktus atpakaļ, bet tas kungs neesot devis. Tad gājuši pie tiesas un tiesa nospriedusi, ka iemauktus neesot brīv atpakaļ ņemt. Tā nu tēvs gan naudu rokā dabūjis, bet dēls vairs neesot atpakaļ ticis.

Nu, un tad tas kungs esot ņēmis četri birkavi dzelzs un jājis ar to zirgu pie kalēja un gribējis viņu apkalt. Kalējs tūlīt esot sācis ar visiem buršiem pakavus taisīt. Kad pakavus pieriktējuši, tad viens no tiem buršiem esot iznācis un tas zirgs viņu esot lūdzis, lai viņam atlaižot apakš kakla to siksniņu vaļā. Buršis esot paklausījis. Tikko siksniņu arī atlaidis, tā viņš tos iemauktus esot nomaucis un palicis par zvirbuli un aizskrējis projām. Kad kungs to redzējis, tad viņš tūlin palicis par vanagu un dzinies zvirbulim pakaļ. Skrējuši, skrējuši, kamēr zvirbulis ieskrējis vienā ķēniņa pilī pa lodziņu. Tur ķēniņa meita pie loga esot sēdējusi un tūlin aizgrūdusi lodziņu cieti. Tā zvirbulis ticis iekšā, bet vanags ārā palicis.

Kādu laiku pilī par zvirbuli padzīvojis, palicis atkal par cilvēku un apprecējis to ķēniņa meitu par sievu. Ķēniņš viņam esot devis vienu daļu no savas valstības. Tā nu viņi esot dzīvojuši ; un tad viņa sievai divi dēli esot dzimuši.

Kad dēli esot uzauguši, tad viņš katram esot devis vienu zirgu, plinti, tašu, naudu un sacījis, lai katrs ejot savas laimes meklēt. Labi. Dēli jājuši, jājuši, kamēr iejājuši vienā pilsētā. Tur viņi esot pirkuši katrs vienu nazi, maizi, ka varot gaŗu ceļu iet. Un, kad nu izjājuši no pilsēta ārā - tad esot nākuši divi ceļi un tur nu bijis jāšķiŗoties. Bet tanī ceļa staklē esot bijusi viena liepa un tur viņi katrs savu nazi esot iesituši un tā norunājuši. Kad viens, vai otrs būšot atnākt, kuŗa nazis tad būšot norūsējis, tas tad būšot nomiris.

Tā nu abi brāļi aizjājuši. katrs savu ceļu.

Kad nu tas viens brālis kādu gabaliņu pajājis, tad viņam zaķis esot preti(m) nācis. Viņš pielicis plinti pie vaiga un gribējis zaķi šaut; bet zaķis esot lūdzis: "Kungs nešauj mani, es tev iešu līdz un labu darīšu."

Tad viņš ar(i) neesot šāvis un zaķis tūlin esot līdzi gājis. Pajājis atkal tālāk, nākusi lapsa pretī. Viņš gribējis šaut, bet lapsa ar(ī) esot lūgusies: "Kungs, nešauj mani, es iešu tev līdzi un labu darīšu!"

Viņš esot domājis, kādu labu gan šī viņam varot darīt? Bet tomēr neesot vis šāvis. Nu viņš esot jājis ar tiem diviem zvēriem kādu gabaliņu zemes, tad vilks viņam esot pretī nācis: pēc vilka lācis un pēc lāča tad vispēdīgi esot nākusi lauva. Visi esot lūguši, lai nešaujot, viņi visi būšot līdzi iet un šim labu darīt. Tad viņš ar(ī) neesot šāvis.

Tā nu viņi visi esot gājuši tālāk uz priekšu, kamēr ienākuši vienā ķēniņa pilsētā. Tur viņš gājis traktierī un paņēmis vienu kambari un gājis ar visiem zvēriem iekšā. Arī pa pilsētu pasierēt gājis un saticis pašu ķēniņu. Ķēniņš esot prasījis: "Nu, ko tu, svešas zemes ģēģeri, labu teiksi?"

Viņš esot atbildējis: "Ko es nu varu teikt?"

Tad ķēniņš vēl prasījis, vai viņš nevarot viņa meitu izglābt? Šonakt viņam sava meita jāvedot vienā namā un tur viņu saplosīšot un apēdīšot!

Tur esot bijis tāds nams, kur ik naktis vajadzējis vienu cilvēku vest; un vispēdīgi esot vajadzējis ir ķēniņam savu meitu vest. Tad tas ģēģeris esot atbildējis, ka viņš tur nekā nevarot palīdzēt.

Nu viņi esot izšķīrušies un aizgājuši abi projām.

Bet kad vakars nācis, tad ģēģeris taču esot gājis ar visiem saviem zvēriem uz to namu. Un ķēniņa meita tur jau esot aizvesta bijusi. Nu viņš esot gaidījis līdz pulksten vienpadsmitiem. Tad esot nācis viens velns ar trīs galvām; viņš tūliņ gājis ar saviem zvēriem tam pretī, nocirtis visas trīs galvas, izgriezis mēles un tad šo pašu devis saviem zvēriem noēst.

Tad viens atkal esot nācis ar septiņām galvām un ar to viņš tāpat darījis. Tad atkal nācis trešais ar deviņ' galvām. Un kad tam cirtis, uguns vien esot šķīdusi, un tās galvas gan nocirtis, bet pēc esot uzaugušas citas deviņas. Kad tās cirtis, tad uguns briesmīgi esot šķīdusi, tā ka viņam pirksts nodedzis.

Tad tā ķēniņa meita devusi savu strumbanti [kāju apsēju] pirkstu sasiet un uzbāzusi savu zelta gredzenu vēl pirkstā. Un, tā nu visi velni bijuši nokauti un viņš gājis uz savu māju, ķēniņa meita uz savu.

Bet ķēniņa meitai mājā ejot, viens oficieris viņas saticis un prasījis, vai šī vēl dzīva esot? Un kas šās izglābis? Viņa esot atbildējusi, ka viens kungs izglābis, bet viņa pati to nepazīstot un arī nezinot, kas tas bijis. Tad tas oficieris esot sacīsis lai sakot, ka viņš izglābis, un ja nesacīšot, tad šās tūlin nokaušot. Šī esot nobijusies un sacījusi, ka šis esot gan izglābis. Un kad nu oficieris vedis ķēniņa meitu atpakaļ, tad esot salasījis visas tās (velnu) galvas un sacījis ķēniņam, ka viņš šo meitu esot izglābis. Ķēniņš esot nospriedis, ka šim viņa meitu esot brīv precēt. Un nu oficieris esot taisījis kāzas ar ķēniņa meitu.

Bet ģēģeris, kas viņas īsteni bija izglābis, arī neesot neko sacījis par to. Kad nu kāzu diena atnākusi, tad ģēģeris esot rakstījis grāmatu un iedevis to lapsai, lai nesot un atdodot brūtei. Tai grāmatā esot bijis rakstīts, lai no ikkatra ēdiena viņam dodot vienu kumosu. Tā nu ar(ī) lapsa aiznesusi to grāmatu brūtei un šī esot sataisījusi no visiem ēdieniem vienu kumosu un iedevusi lapsai; lapsa atkal aiznesusi savam kungam.

Kad nu kāzas esot noturējuši, tad ģēģeris atkal saticis ar ķēniņu un ķēniņš viņam esot stāstījis, ka viens oficieris viņa meitu izglābis, vēl vel(n)u galvas esot rādījis. Ģēģeris esot atsacījis, lai lūkojot, vai mēles esot tanīs galvās? Un tad viņš esot (iz)ņēmis no ķešas mēles, to strumbanti (apsēju), zelta gredzenu un rādījis ķēniņam. Ķēniņš esot pazinis savas meitas gredzenu un sacījis, ka šim nu gruntīgi viņa meita piekrītot, jo viņš esot tas īstenais, kas glābis viņa meitu. Labi. Ķēniņš aizgājis atpakaļ uz pili un šis traktierī. Pārgājis pilī, prasījis savu meitu, vai tas, šās vīrs, riktīgi šās esot izglābis. jeb vai kāds cits bijis?

Tad ķēniņa meita esot izstāstījusi, ka viens cits esot izglābis, bet viņa to nepazīstot. Un kad uz māju gājusi, tad esot nācis šis oficieris pretī un sacījis, lai šī sakot un zvērot, ka viņš šās esot izglābis. Un ja nebūšot tā sacīt, tad tūlin būšot nokaut. Tad viņai esot bijis jāzvēŗot.

Ķēniņš nu esot sasaucis visus savus tiesas kungus un tiesas priekšā ķēniņš prasījis kādu strāpi (sodu) šie tam spriežot, kas pret savu tēvu lielu grēku padarījis?

Tad tūliņ ķēniņa meitas vīrs, nezinādams, ka sev pašam to strāpi spriež, esot spriedis: to vajagot vārītā darvas katlā iemest. Citi tiesas kungi ar(ī) bijuši ar to spriedumu mierā.

Nu ķēniņš esot sacījis, ka šis pašam to strāpi esot spriedis; un tad stāstījis kādu grēku šis esot padarījis.

Nu un tad tiesas kungi ataicinājuši arī ģēģeri. Šis atnācis un rādījis zelta gredzenu, kur ķēniņa meitas vārds bijis virsū; rādījis ar(ī) mēles un strumbanti. Un nu ģēģeris esot taisījis ar ķēniņa meitu kāzas, bet oficieri iemetuši sasietu darvas katlā.

Kad nu kāzas noturējuši, tad viņš (ķēniņa znots) esot gājis uz to vietu, kur no sava brāļa šķīries. Aizgājis - tur esot bijuši trīs balti akmeņi un uz vienu akmini esot sēdējusi veca sieviņa, tā esot bijusi velna māte. Viņa lūgusies dāvanas.

Šis neesot vis devis dāvanas, bet rāvis šai to ķepīti no rokas un sitis. Un kā sitis. tā tā vecā sieviņa esot pazudusi. Tad viņš ar ķepīti sitis tam akmiņam, kur sieviņa sēdējusi. Kā iesitis tā viņa brālis uzcēlies un prasījis, kāpēc šis viņam sitis? Viņam tik salds miegs tagad bijis.

Kad otram akmiņam sitis, tad brāļa zirgs esot uzcēlies un kad trešam akmiņam sitis, tad brāļa suns esot uzcēlies.

Tad nu viņi, abi brāļi, esot aizgājuši uz ķēniņa pili un ķēniņš viņiem abiem esot iedevis savu valstību. Pēc pats par mazu laiciņu esot nomiris un viņi abi divi esot dzīvojuši laimīgi, mīlīgi kā brāļiem pieklājas.