17. A. 553. 313. 325. W. Weryho "Podania lotewskie" 1. Varšavā, 182. g. No poļu valodas tulkota.

Tas bija ļotis sen atpakaļ.

Pelīte bija apņēmusi zvirbulīti barībā. Pēc kāda laika viņiem pietrūka pārtikas: bija atlicies tikai vairs viens pats graudiņš. Tad nu viņu starpā izcēlās liels strīdus: pelīte negribēja atdot graudiņu zvirbulītim, bet tas atkal viņai. Lai izšķirtu šo strīdu, viņi izvēlēja melno kraukli par tiesnesi. Tas to lietu izsprieda šā: kad jau pelīte esot uzņēmusies zvirbulīti baŗot, tad no šā graudiņa, jādodot zvirbulītim vismaz puse. Paziņojis šo spriedumu, melnais krauklis aizskrēja un nometās uz bagāta saimnieka klētim. Kad saimnieks ieraudzīja, viņam ]oti patika skaistais putns. Paņēmis bultu, viņš gribēja to nošaut.

"Nešauj manis, saimniek es tevi par to apnesīšu pa visu pasauli, bet papriekšu tu mani pabaŗo triju gadu laikā ar gaļu!" Saimnieks nu baŗoja melno kraukli trīs gadi ar gaļu. Pēc trim

gadiem viņš sēdās tam kaklā un aizskrēja pāri par jūŗu. Krauklis nesa, nesa viņu un beidzot aiznesa līdz vaŗa pilsētai. Šeit krauklis nolaidās zemē un sacīja: "Šai pilsētā dzīvo mana māsa, ej laie viņas un palūdz, lai viņa tev dotu lakatiņu, citādi es nekad vairs nevarēšu pie viņas atskriet pasērsties."

Krauklis nosēdās uz vienas pļaviņas un aizmiga. Saimnieks aizgāja uz pilsētu, kur viņš satika vienu. meiteni, kas viņam uzprasīja: "Kas tu tāds esi?"

"Esmu tava brāļa biedrs, trīs gadi es viņu baŗoju, par ko viņš man apsolīja parādīt visu pasauli."

Meitene saskaitās un atteica: "Kā tu gan drīkstēji ar manu brāli jāt?"

"Mani sūtīja melnais krauklis, lai no tevis paņemot baltu lakatiņu," atbildēja saimnieks; "Ja nedosi, tad brālis nekad vairs pie tevis neatskries sērstu."

Meitene, pārdomājusi ilgāku laiku, beigās iedeva tam lakatiņu. Saimnieks atgriezās pie melnā kraukļa, sēdās tam atkal kaklā un aizskrēja uz sidraba pilsētu. Tur nonākot krauklis atkal palika uz kādas pļaviņas, bet saimnieku aizsūtīja uz pilsētu: "Ej uz to pilsētu, tur sastapsi manu otru māsu; palūdz no viņas pudelīti un pasaki, ja viņa tās nedos, tad es nekad nenākšu pie viņas sērstu."

Saimnieks ieiet sidraba pilsētā un sastop meiteni. "Kas tu tāds esi?" jautā meitene.

"Esmu melnā kraukļa biedrs." Kā tu drīksti jāt ar manu brāli?"

"Trīs gadi viņu baŗoju, par ko viņš apsolīja man parādīt visu pasauli. Tagad viņš lika man paņemt no tevis pudelīti, un ja tu tās nedotu, tad lika paziņot, ka brālis nekad vairs pie tevis neatnākšot ciemā." Meitene kādu brītiņu padomājusi, iedeva pudelīti.

Saimnieks atnāca pie melnā kraukļa, sēdās tam kaklā un nu abi aizskrēja uz zelta pilsētu. Tur nonākot, melnais krauklis atkal sūta saimnieku pie jaunākās māsas, un pieteic palūgt no viņas atslēgas: "Ja viņa tās nedotu, tad nekad pie viņas vairs neatskriešu."

Saimnieks izdarīja visu, ko krauklis bija pavēlējis. Meitene jautā: "Kā tu drīkstēji jāt ar manu brāli?"

"Es viņu baŗoju trīs gadi, par ko tavs brālis man apsolīja parādīt visu pasauli. Tagad viņš lika man paņemt no tevis atslēgas, citādi viņš nekad pie tevis neatskriešot." Meitene, padomājusi kādu brīdi; iedeva atslēgas.

Saimnieks atgriezās atpakaļ pie kraukļa un nu abi skrēja atkal uz māju. Pārlaidies atkal pār jūŗu, krauklis nolaidās zemē, un iedeva saimniekam lakatiņu, pudelīti un atslēgas un teica: "Ej nu uz māju, bet nedrīksti skatīties, kas ir pudelītē, kamēr vēl neesi mājā."

Saimnieks aizgāja, bet tikko piegāja pie sava purva, kā viņam jau gribējās apskatīties, kas īsti tai pudelītē esot. Viņš attaisīja pudelīti, un uzreiz ierauga savā priekšā sidraba pilsētu. Te uzreiz parādās arī velns un saka: "Vai tu gribi, ka es no tās pilsētas atkal iztaisītu pudelīti? Ko man par to dosi? Vai dosi man to, ko mājās pārnācis, atradīsi no jauna?" Saimnieks arī apsola. Pilsēta atkal pārvēršas par pudelīti, saimnieks paņem savu pudelīti un aiziet uz mājām. Te atrod savu jaunpiedzimušo dēlu. Atveŗ pudelīti - izceļas atkal sidraba pilsēta. Dēls saka uz tēvu: "Tev, tēt, būs te labi dzīvot, bet mani par to tu esi velnam atdevis. Es pārvērtīšos tagad par zirgu, man būs sidraba iemaukti, kad mani pārdosi, tad iemauktus paturi!" Dēls nu pārvērtās par skaistu zirgu, un tēvs viņu aizveda uz pilsētu un pārdeva par 120 rubļiem; bet iemauktus paņēma līdza uz māju. Kad tēvs pārnāk atkal mājā, viņš atrod dēlu jau uz krāsns sēdam. Otrā rītā dēls atkal pārvēršas par zirgu. Tēvs aizved to uz, pilsētu un pārdod par 240 rubļiem. Atnāk uz māju un atrod dēlu uz krāsns.

Trešā dienā dēls atkal tāpat pārvērtās par zirgu un tēvam par to aizmaksāja 360 rubļu; bet šoreiz viņš aizmirsa noņemt iemauktus. Par pircēju gadījies bija pats velns. Tas aizvedis zirgu uz savu māju, pabaŗoja to, sapina un tad pasauca savu dēlu un trīs meitas, lai arī tiem parādītu savu pirkto zirgu.

Tie nu sāka zirgu sist un lika tam pavadā apkārt dancot. Jaunākai meitai palika zirga žēl. Viņa lūdza tēvu, lai tam atpinot kājas, it kā tad tas labāki dancotu. Tēvs gan negribēja, bet tad viņa pati noņēma pineklus. Zirgs nu aizskrēja uz ezeru, pārvērtās tur par sidraba gredzenu un iekrita ūdenī.

Tur nu atnāk viena ķēniņa meita ar kalponēm trauku mazgātu. Vienā traukā iekrīt sidraba gredzentiņš, kuru ķēniņa meita paķeŗ, nevienam neredzot.

Vakarā pie ķēniņa salasās daudz velnu ciemā, lai kautkā atdabūtu no ķēniņa meitas gredzentiņu. Šeit viņi līksmo un spēlē līdz pašai pusnaktij un ķēniņa meita jautā, kā tiem pateikties? Visi prasa, lai dodot tiem atrasto sidraba gredzenu. Ķēniņa meita iedod tiem vienu sidraba rubli, bet pati aiziet gulēt ar visu gredzenu. Par nakti gredzens paliek atkal par jaunu puisi. Otrā vakarā velni no jauna sanāk, gan ar vijolēm, gan ar harmonikām. Pēc pusnakts prasa atkal par algu to pašu sidraba gredzenu. Ķēniņa meita nosviež tiem atkal rubli, bet gredzena nedod.

Tāpat arī trešā vakarā sanāk velni ar visādām spēlēm, lai dancotu un līksmotu. Pēc pusnakts ķēniņa meita atkal prasa, kādu maksu tie vēlētos?

"Dod mums savu gredzentiņu!"

Ķēniņa meita negrib dot, bet gredzentiņš tai iečukst: "Atdod arī mani viņiem, tikai nedod rokās, bet iemet cepurē!" Ķēniņa meita iemeta viena velna cepurē kāroto gredzenu, kurš tūlin pārvēršas par zirņu graudiņu, nokrīt zemē un pazūd. Velni gan izmeklējās ilgu laiku, bet neatrada un aizgāja. Zirņu graudiņš vēlāku atkal pārvērtās par jaunu puisi, atnāca pie ķēniņa meitas, pateicās viņai, ka tā viņu izglābusi no velniem, aizgāja uz mājām un tur dzīvo līdz šim.