18. A. 325. Teicēja 76 g. veca J. Staleidzāne, Atašienes pag., Kultūras balss krājumā.

Kaida muote gribēja izmuocīt sovu dālu par amatnīku. Aizvedja jei jū uz pilsātu un gribēja atdūt pi kaida amatnīka par zelli. Īīt pi kalēja un prosa: "Vai tu izmuocīsi munu dālu par kalēju?"

"Dēļ kuo na?" - atbild kalējs, "lai stuoj un suoc struoduot!" Muote nagribēja atdūt dāla tur, kur ir juostruoduoj un pi ka lēja naatstuoja. Aizīt jei ar dālu pi gaidinīka. Galdinīks pasacīja tū pašu, kū kalējs. Tai jei atstaiguoja vysu dīnu ap amatnīkim un naatdevja dāla ni pi vīna, juo vysur dālam juostruoduoj.

Īt muote ar dālu uz sātu un redz, ka ceļa molā uz akmeņa sēd nazkaids kungs. Tys kungs beja valns. Pīguoja muote ar dālu pi kunga un kungs vaicuoj: "Kur staiguoji, muot?"

Beju pilsātā, gribēju dālu atstuot izmuocīt par amatnīku, bet vysur juostruoduoj un tuodēļ naatstāju!" atbildēja muote.

"Dūd man, es izmuocīšu," soka kungs.

"Ata navajadzēs jam struoduot?" prosa muote. "Na, navajadzēs," atbildēja kungs.

Muote beja ar mīru atdūt dālu kungam un prosa: "Kad tad es viņu atpaka sajemšu?"

"Par godu atej uz itū pašu vītu un pi tuo paa akmeņa sajemsi," atbildēja kungs.

Muote atdevja dālu kungam, bet paša aizguoja uz sātu. Puorguoja gods. Muote īt uz tū vītu un redz, ka uz tuo paša akmeņa sēd tys pats kungs. Muote pīguoja pi kunga un prosa: "Kur tad ir muns dāls?"

"Tyulen atskrīs," soka kungs, "bet jo tu juo napazeisi, tad gaidīsi godu vēļ!"

Tē kur beja, nabeja - atskrīn divpadsmit bites un grīžas muotei ap galvu. Vīna bite, grīzdamuos, pīsasyta muotei pi byuda. Tai grīzjās, grīzjās bites un kungs prosa: "Vai pazyni sovu dālu?"

"Na, napazynu," atbildēja muote.

"Tovs dāls beja tys, kurs pīsasyta tev pi byuda, bet jo napazyni, tad gaidi vēļ ūtru godu!" soka kungs.

Aizguoja muote uz sātu un gaida vēl godu. Puorguoja gods. Muote otkon īt uz tū akmeni un redz tū pašu kungu sēžūt. Pīguoja jei pi kunga kluot un atskrēja divpadsmit bolūži. Bolūži nūsametja zemē un staiguoj ap muoti apkuort. Vīns bolūds beja nu vysim līsuoks un staiguodams vys kuojiņu knybynuoja.

"Vai pazeisti sovu dālu?" prosa kungs.

"Itys muns dēliņš," soka muote uz pyrmuo bolūža ruodīdama. Bolūži ceļas un aizskrēja.

"Na, napyzyni," soka kungs, tovs dāls beja tys kurs kuojiņu knybynuoja, bet jo napazyni, gaidi vē trešū godu!"

Aizguoja muote uz sātu un gaida vēļ trešū godu. Puorguoja gods. Muote otkon īt uz tū akmeni un redz uz akmeņa tū pašu kungu sēžūt. Pīguoja muote pi kunga kluot un atskrēja divpadsmit kumeļu. Staiguoja kumeļi ap muoti apleik. Vīns kumeļš beja līsuoks un īdams vys ar kuoju zemi grabynuoja.

"Vai pazeisti sovu dālu?" prosa kungs.

"Itys muns dēliņš," soka muote, ruodīdama uz līsuokuo kumeļa.

Cyti kumeļi aizskrēja, bet tys līsuokais palyka. Tad kungs soka: "Tagad pazyni un pajem jū!"

Muote pajēmja dālu, kurs jau palyka par cylvāku, un īt obi uz sātu. Dāls soka muotei: "Es palikšu par suni, un tev prīškā aizīs divpadsmit medinīku, tī medinīki byus valni. Jī prasīs mani puorduot. Tu mani puordūd, bet siksniņu kuŗa byus man ap koklu, paturi sev un napuordūd. Jo puordūsi, tad es vairuok uz tevi naatsagrīzšu!"

"Labi," pasacīja muote, dāls palyka par suni un skrīn pēc muotes pakaļ. Te - kur bejuši, nabejuši - īt preti divpadsmit medinīki. Medinīki pīguoja pi muotes un soka: "Puordūd mums itū suni! Lopsa īskrēja olā un mes bez suņa navaram dabuot!"

"Piercīt," atbild muote. Medinīki samoksuoja muotei par suni symtu rubļu un aizguoja, bet siksniņas suņa muote napuordevja. Īt muote uz sātu prīcīga. Nicik tuoļi jei napaguoja tm dāls jau beja kluot.

"Tagad," dāls soka, "īsim uz tiergu, es palikšu par skaistu putniņu. Putniņu tu puordūd, bet slozda napuordūd!"

Aizguoja dāls ar muoti uz tiergu un dāls palyka par putniņu. Pīīt pi muotes kaids kungs un soka: "Puordiīd putniņu!"

"Pierc!" atbildēja muote.

Kungs samoksuoja muotei par putniņu treis svmti rubļu un grib pajemt putniņu ar vysu slozdu, bet muote nadūd slozda. Suoka jī streidētīs. Saguoja pi jūs cyti tierga auds un nūsprīdja, ka kungs nūpierka tikai putniņu. Tai kungs pajēmja putniņu, bet slozds palyka pi muotes. Nicik tuoļi muote napaguoja, jau dāls stuovēja pi muotes.

"Tagad," dāls soka, "es palikšu par malnu kumeļu. Kumeļu tu puordūd, bet apaušu napuordūd!"

Dāls palyka par kumeļu un stuov muote uz tierga. Pīīt kluot kaids kungs, samaksuoja muotei par kumelu pīcisymti rubļu un grib pajemt kumeļu ar apaušim, bet muote apaušu nadūd. Suoka jī streidētīs. Saguoja tierga auds un nūsprīdja ka kungs nūpierka kumeļu ar apaušim. Muote atdevja kungam kumeļu ar apaušim, bet paša rauduodama aizguoja uz sātu. Kumeļu nūpierka tys pats valns, pi kuŗa dāls beja atdūts muocītīs. Sāduos valns kumeļam mugurā un skrēja kai vīsuls pa mežim, pa pūrim, ka kumeļš vairuok nūgurtu. Atskrēja valns uz sātu, pīruovja kumeļarn golvu pi jumta, īguoja pats ustobā un stuosta sovai meitai: "Sovu gudrinīku dabuoju gon rūkuos!"

"Kur tad jis ir?" - prosa meita.

"Pi jumta golvu pīruovu, lai pastuov!" atbild valns.

Meita izguoja uorā un jai tyka žāl kumeļa. Jei pīguoja pi kumeļa un gribēja pālaist garuoku povodu, bet tik leidz atraisīja, kumeļš izzaruovja un bāg. Valns izdzierda, ka kumeļš aizbāg, un laidjās dzeitīs pakaļ. Valns skrīn, ka zeme vīn reib. Kumeļš pīskrēja pi kaidas jyuras un valns jau natuoļi. Puiss palyka par gulbi, valns otkon par vonogu. Puiss redz, ka naizbēgs nu vonoga, palyka par keisi, valns otkon par leidaku. Dzonuojas leidaka pēc keiša pa jyuru, bet nūreit navar nu pakaļas, jo keišam osas sprūgas. Tad leidaka soka: "Nūluodātāis keisīt, pasagrīz uz mani!"

Bet keiss soka: "Progorīguo leidaka, dūd man mīru!" Par jyuŗas molu staiguoja kēniņa meita. Keiss izlēcja uz krosta un nūkrita kēniņa meitas prīškā par skaistu zaita gradzynu. Kēniņa meita pacēļa gradynu un izmaucja uz piersta. Leidaka palyka par kungu. Kungs izleida nu jyuras un prosa kēniņa meitas atdūt gradzynu. Kēniņa meita gradzyna nadūd. Kungs ar spāku gribēja atjemt gradzynu. Kēniņa meita, radzādama, ka atsaturēt navar, nūruovja nu piersta gradzynu un svīdja uz zemes. Gradzyns palyka par druponom. Kaida drupaniņa, kuŗa beja puiša sirds, pasavēļa zam kēniņa meitas kuojas. Kungs palyka par gaili, salasīja vysas drupaniņas un soka: "Vairs es pēc tev is nasadzonuošu!"

Tei drupaniņa, kuŗa beja zam ķēniņa meitas kuojas, palyka dzeiva un soka: "Bet es dzeivs!"

Drupaniņa palyka par skaistu puisi. Kēniņa meitai puiss patyka. Jei obi ar kēniņa meitu aizguoja uz pili, apsaprecēja un šūdīņ dzeivuoj laimīgi.