1. K. Žiema, Ozolniekos, pie Jelgavas. LP, III, 3.

Kādam puisim bij izdevies burvības mākslu noskatīties un izmācīties, bet savu mākslu diezin kā arī prazdams, tas tomēr citiem nekad ļaunu nedarīja.

Reiz tā pagasta kungam ievajaga uz savu otru, attālu muižu aiztikt. Kungs paņem minēto puisi par kučieri un aizbrauc. Pusceļā tiem pienāk vakars. Bet kas par to? Laiks gaišs, ceļš labs braukšot cauru nakti. Tā nu brauc līdz kādam ciematam. Te uz reizi - kur gadījies, kur ne - saceļas tāda vētra, tādi puteņi, ka nekur patikt. Neko darīt - jāgriežas iekšā pie kāda saimnieka un jāguļ par nakti. Ieiet iekšā - ja - saimnieks gan atvēl; bet ja kāda klizma notiekot, tad lai nesakot viņa vainu.

"Nu brīnumi!" kungs iesaucās, "kādēļ tad klizmai notikt?" "Jā," visi mājinieki nu, asaras slaucīdami, sāk izskaidrot, "rītu mūsu mājā puisim ar meitu kāzas. Un kāzu diena mums bēdīgāka par bēru dienu."

"Nu kādēļ tā?" kunga puisis iesaucas.

"Ja, redzi, puisīt, šinī ciemā dzīvo trīs burvji. Šie burvji katrā kāzu dienā nomaitā vai nu brūti, vai brūtgānu, vai citu kādu cilvēku. Atturēties viņiem pretim nav iespējams. Saki nu pats, kā te lai nebēdājas?"

Nu tu brīnumi!" Puisis iesaucās. "Esiet jūs kāzinieki itin "

mierīgi; pagādājiet tik man trīs vecus zirgus, krabiņus; es burvjiem parādīšu, ka viņi nemūžam vairs nebars."

Labi. No rīta kāzinieki taisās braukt pie laulībām. Puisis paņem krabiņus aiz pavadām un ved kāzinieku rindai pa priekšu. Līdz ko labi pa vārtiem ārā - satiek trīs večus. Kāzinieki sabīstas, tie pazīst večus par burvjiem. Bet puisis uzsit krabiņiem ar plaukstu pa krustu un tad saka uz večiem: "Ēdiet nabagi, grauziet, sātani, šos krabiņus, kamēr mēs atpakaļ brauksim!"

Acumirklī krabiņi no puiša sitiena izdziest un burvjiem gribot negribot jāgrauž maitas gaļa, ko zobi nes.

Atpakaļ braucot, krabiņi pa pusei jau nograuzti. Puisis saka: "Tagad es jūs no graušanas atlaižu!"

Burvji tūliņ uzceļas stāvus, bet lūdzas, lai dodot nodzerties, esot nejauki izslāpuši. Kāzinieki baidās dot; bet puisis pamāj, lai dodot droši; viņi būšot papriekšu dzert; un ja viņi ar dzērienu būšot ko spokojušies, tad lai tik paskatoties, kas tad notikšot.

Labi saimnieks ielaiž alu un pasniedz burvjiem; bet burvji saka: "Tā ne, tev saimniekam jādzer papriekšu!"

Nē, nē!" Puisis iesaucas, "šinī reizē es dzeršu papriekšu!" "

Puisis paņem kausu un dzeŗ. Bet tai pašā acu mirklī tam bļākt! asinis pa muti ārā. To redzot, puisis knaši, knaši piesit trīs reizes ar dūri pa krūtim un tad saka: "Saimniek, še, saņem kausu; būs tūlīt labi, man viņi nekā nepadarīs!"

Līdz ko asinis apstājas, puisis atkal paņem kausu, pagriežas pret burvjiem un sniedz tiem kausu, sacīdams: "Tagad būs jums dzert; ja ne, tad paliksiet uz vietas!" Neko darīt - burvjiem jādzer. Un līdz ko labi nodzērušies, te joki lielu lielie kājās. Katram burvim smeils rags gadījies pierē un nu nabadziņi ņemas badīties. Izbadās krāsni, domā nokusīs - nekā; izbadās sienas, domā nokusīs - nekā; beidzot ņemsies savā starpā. Tur bija gan briesmas. Tikmēr badījās, kamēr paši sevi viens otru nobadījās.

"Tā, nu esat no briesmoņiem atpestīti!" puisis iesaucas. "Mēs ar kungu nu varam aizbraukt!"

Kāzinieki gan grib nezin ko puisim par labumu atmaksāt; bet puisis tik atbild: "Maksas dēļ neesmu to darījis!"

Uz ceļa kungs prasa puisim: "Saki, kur tu tādu gudrību mācījies?"

""Mācīties kungs, var visu ko, tik nevajaga nevienam auna darīt! puisis atbild.

Tomēr kungs domā, pie sevis: "Kas taču tādam var uzticēties. Varu kādu reiz viņu itin nevilšus apkaitināt un ja tas tad ar mani tā izturās kā ar burvjiem, ko tad lai iesāku? Ē! bagāts diezgan esmu; likšu labāk otras muižas laukos viņam māju uztaisīt, atdošu, lai dzīvo, tad esmu drošs, ka tas mani neaiztiks."

Tā arī notika. Kungs iedāvināja puisim māju un padarīja caur to burvju pārmācītāju uz visu mūžu laimīgu.