2. V. Zacharska, no 70 gadu veca J. Fiļa, Kapenēs, V. Podis kr.

Līta itei beja, na tai sen, tūlaik, kod uz šuos zemis beja daudz buru. Vīnā cīmā natuoļi nu myusu dzeivuoja vīns lelais burs, jis jau beja vacs vec's. Apleik pa vysim cīmim jis nikod nadevja īsuokt kaidu nebejs dzeršonu, kab jis vyspyrmuok byutu tī, un īsuoktu pyrmais tū gluozi. Kad beja kuozys, tod aud's - kai jau jū beidas - vysod saucja pi golda pyrmū un skaitēja jū par lelu gostu. Kas nagribēja jū pasauki un taisēja kuozys, kab jis nazy uotu, tod jis, kod izynuoja, atīt pats un ar sovim bura vuordim pakar saiminīku un tai pat juo saimneicu aiz motu kur nebej's pi augšgreidys un tur kaidys treis stundis.

Vīnu reizi, vīnā cīmā beja kuozys, vysi gosti jau beja sazalasējuši saiminīks nikai navarēja suokt bolli, koleidz naguoja burs. Vysi gosti sēd, nūlaiduši golvas, un gaida tuo bura. Kai reizja atsadoras durovys un ijīt vec's ar divim jaunim puišim. Soka, ka jī vysi nazkaidi ceļa veiri. Vec's vaicuoj: "Kas tja, ka tai daudz aužu sazalasējas?"

"Pi myusu šūdīn kuozys," atbilda saiminīks ustobys.

"A par kūže jius nikuo nadzerit, a sēdit, golvas nūlaiduši?" "Nav tuo cylvāka, kurijis var īsuokt tū bolli, a bez juo mēs navarim īsuokt, kas bez juo suoks, tam slikti byus."

Vec's nu ceļa veiru dajīt pi golda, pajam pīlej krūzi ola, izdzer pots un tūlaik īdevja sovim draugim, divējim puišim, pascēja muzykatntam spēlēt, bet muzykants naspēlēj, beistas. Kū darīt večam? Jis pajam garmoņiku un atdūt sovam draugam, ceļa veiram, jaunam puišam. Puiss pajēmja garmoņiku un suoka spēlēt, a vec's suoka doncuot. Kai reizja tymā stracī [brīdī] atīt tys vecais burs, kū vysi gaidēja, un runuoj: "Kas nu jiusu bez manis suoka dzert, spēlēt un doncuot?"

Visi gosti nūzabeiduši, un tai pat saiminīks, runuoj un ruoda uz ceļa veira veča. Vecs, itys ceļa veirs, ar taipat beja burs un taipat varēja taisēt, kai tys burs, kuŗu gaidēja saiminīks un gosti. Burs pazavēra uz ceļa veira veča un vec's tiulen aiz motu pazakuora pi augšgreidys un karinēj, a juo draugi, jauni puiši, stuov pi juo un navar ni ar rūkom ni ar kojom pakustynuot. Vecs karinēj un vys lyudz un prosa tā bura atlaist jū, runuodams, ka jis nikuo nazynuoja. Burs jam atbilda: "Pakarinēj, pakarinēj, tūlaik zynuosi, kai cytūs cīmūs suokt pyrmijs dzeršonu un doncuošonu."

Vec,s vys prosa un lyudz bura, kab jis jū palaistu. Žāl tyka buram vaca ceļa veira, jis pazavēra uz juo un vecs tiulen tyka vaļī, bet puišus jis nagribēja palaist. Cela veirs kai tyka vaļī, spēra ar kuoju pi zemis, burs tymā pat stracī pazakuora aiz kuoju pi augšgreidys un karinēj augš kuojom, a golva zam. Ceļa veirs runuoj uz jū : "Nu tagan tu ar zynuosi, kai pyrmijs suokt kuozys, un tai pat baidēt ļaud’s."

Burs suoka lyugt un prasēt ceļa veira, kab tys jū atlaistu, bet cela veirs klausēt nagrib, jis atlaidja sovus divējus puišus, izdzēra pa treis krūzis ola un nūguoja pa sovu ceļi.

A tys burs vel tagad tymā ustobā karinēj augš kuojom. Kas grib jū redzeit, tys ļai pavaicuoj nu muomuļas, jei jam rozstuosteis, oklys jam ceļi paruodeis, a bez kuoju jū davess.