4. L. Ozole, Sērpilī. A. Bērzkalnes krājumā.

Pēcīti māte vienumēr sūtīja ziemu uz riju pēc gaļas. Tur bija tumšs un tādēļ Pēcītim bija drusku bailes. Vienumēr, tikko viņš iegāja rijā, no gaļas nolēca melns runcis, uzskrēja uz krāsns un tad lūrēja ar savām zaļām acim pāri par krāsns malu.

Kādu pusdienu, kad cepa gaļu, ienāca veca sieviņa un lūdza Pēcītim, lai dodot drusku gaļas. Jā, zēns ir ar mieru, un pacienā vecenīti. Tā tas iet ilgu laiku un Pēcītis šad tad iedod vecenītei kaut ko. Uz ziemassvētkiem atnāk sieviņa un dāvina zēnam smuku sarkanu cepurīti, kas tam ļoti patīk. Pēcītis novēro, kur tik viņš iet ar sarkano cepurīti galvā, neviens viņu neredz. Vienu dienu ejot rijā, viņš redz - uz gaļas sēž kaimiņu saimnieks. "Ko tad tu, vectētiņ, te meklē?" iesaucās zēns.

Dzirdot vārdus, kaimiņš tūlin pārvērtās par runci un uzskrēja uz krāsns augšas; jo viņš bija burvis. Tagad Pēcītis saprata, ka arī kaimiņu saimnieks sarkanās cepurītes dēļ viņu nebija redzējis.

Otrā dienā viņš atkal uzlika cepurīti un iegāja rijā. Ne vārda neteicis, viņš sakampa veco vīru aiz bārdas. Tas ļoti pārbijās, bet tomēr neredzēja, kas viņu tura. Tad Pēcītis teica, ka laidīšot vaļā, lai tikai viņš katru reizi, kad Pēcītis paņem galu, ieliekot atkal citu vietā. Kaimiņš jau neredzēja, kas viņu tura, un arī apsolījās.

Nākošu reizi zēns neņem vis galu tā kā citām reizēm, bet paņem veselu šķiņķi. Māte izbrīnās un saka, ka ja tik daudz ēdīšot,

tad jau gaļas drīzi vien pietrūkšot. Pēcītis tik pasmīn un saka: "Nekas, gan jau būs labi."

Tā viņš nesa katru reizi pa lielam gabalam. Kaimiņu saimnieks lika atkal citus vietā. Nu varēja ēst daudz gaļas un visi lielīja, cik Pēcītis esot labs saimnieks.