1. A. 326. J. Pločkalns un Vīdneris, Skrundā. Brīvzemnieka kr., 58. LP, VII, I, 203 AS, III, 6a.

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķis. Muļķis bija izmācījies kurpnieka amatā un viņš bijis ļoti slinks, bet aplam drošs. Viņš gan bija dzirdējis, ka cilvēkiem esot bailes, bet pats par tām nekā nezināja. Un tad saņēmies iet bailes meklēt.

Gājis, gājis - beidzot aizgājis līdz vienam ķēniņa pilsētam. Nu staigājis pa pilsētu un tikai izskatījies audis. Piepēži viens vaicājis : "Ko tu meklē?"

Muļķis atbild: "Bailes meklēju!"

"Labi, gan tu pazīsi, kas ir bailes. Nāc līdz man pie ķēniņa!" Aizgājis pie ķēniņa, ķēniņš aplam priecājies un aizsūtījis to uz vienu apgrimušu pili. Muļķis bijis mierā tur iet; tikai kaulējies, lai dodot miltus un gaļu līdz, ka var vārīt ķilķenus un vienu zaldātu, kas viņu apkalpotu: ienestu ūdeni un malku. To visu devuši muļķi un tad aizveduši uz pili, parādījuši to vietu, kur šis visnotaļ bailes būšot atrast. Muļķis vareni priecājies: "Nu taču vienreiz piedzīvošu, ko ilgam esmu meklējis!"

Arī viss ķēniņa pilsēts priecājies, ka gadījies tāds muļķis, kas uz apburto pili gājis; jo pilsētam bijusi gatavā nelaime ar velniem, kad tai pilī cilvēka nebijis. Un kad nu tur bija atstājuši, tad muļķis gājis namā (kukņā) ķiļķenus vārīt, bet zaldātu sūtījis pēc malkas. Zaldāts aizgājis un muļķis vāra, ka vāra ķiļķenus.

Te piepēži viņš redz: pa skursteni nokrīt viena roka. Muļķis priecīgs: "Redzi, kur būs laba ķellīte (lāpstiņa) kukņai (namam) sienmalu izlāpīt!"

Pēc tam nokritusi kāja. Muļķis atkal priecīgs: "Redzi, kur būs labs āmars - strādniekam bez āmara tiešām gŗūti iztikt!" Un vēl otra roka nokritusi - muļķis atkal teicis : "Te būs lāpstiņa manam palīgam!"

Arī otra kāja nokritusi - muļķis teicis: "Mūrnieka palīgam bez āmara arī nevedas!"

Bet nu nokritusi galva. Muļķis teicis: "Ūdens smeļamais kauss arī derīgs!"

Beidzot nokritis ir rumpis un nu muļķis priecājies: "Tā tad būs laba mulda, kur kaķus sataisīt, sienmalu mūrējot!"

Pēc tam izgājis laukā skatīties, kur viņa zaldāts, un ieraudzījis, ka zaldāts aizdurvē pie sienas sasalis. Muļķis paņēmis to, ienesis namā un teicis : "Un tad tu tā esi sasalis - pagaidi es tevi atsildīšu!"

Nolicis zaldātu pie uguns un sildījis; bet pa to starpu viņš redz: nokritušās kājas, rokas, galva, rumpis pieraujas viens otram klāt un atdzīvojas. Nu viņš izrāvis savu zobinu, nocirtis atdzīvinātam rumpim galvu un, savus ķiļķenus nocēlis, gājis pils lielajā istabā tos ēst. Tad ienācis cits velns ar divām galvām, vaicādams: "Ko te dari?"

Muļķis izrāvis savu zobinu, nocirtis velnam abas galvas, iemetis tās pagrabā un ēdis atkal savus ķiļķenus. Tad ienācis trešais velns ar trim galvām. Arī tam muļķis nocirtis galvas un ēdis atkal. Vēl ceturtais velns ienācis ar četrām galvām; muļķis tāpat padarījis. Tad ienācis piektais un vaicājis muļķim: "Vai māki kārtis spēlēt?"

"Māku gan."

Un nu sākuši spēlēt kārtis. Muļķis reizi no reizes vinnējis, bet velns naudas nemaksā un nemaksā. Muļķis izrāvis savu zobinu un nocirtis tam abas rokas - velns nevarējis pretim atturēties beidzot muļķis nocirtis visas galvas un iemetis pagrabā.

Tad ienācis sestais velns ar sešām galvām, vaicādams muļķim: "Vai māki kārtis spēlēt?"

"Māku gan!"

Sākuši spēlēt, muļķis atkal vinnējis, bet velns naudas nemaksā. Muļķis izrāvis zobinu, nocirtis velnam vispirms abas rokas, tad visas galvas un iemetis tās pagrabā. Tad ienācis septītais velns deviņām galvām un vaicājis muļķim: "Vai te mani seši biedri nava bijuši?"

"Nava neviena bijis."

Bet šis velns bijis tik briesmīgs, ka runājot liesmas šāvušās pa muti laukā un galvas bijušas daža pēc suņa, daža pēc lauvas, bet visbriesmīgāka bijusi tam balss. Tas sniedzis muļķim stabuli un teicis: "Ej laukā, pastabulē!"

Muļķis izgājis un stabulējis, lai nāktu velna biedri šurp. Bet nenācis neviens pats - visi taču gulēja pagrabā nokauti. Muļķis ienācis atpakaļ un teicis: "Nenāk neviens pats!"

Velns sacījis: "Stabulēdams paspiedi vienu federi, tad izsprāgs lode un būs tāds briesmīgs troksnis, ka visa pasaule notrīcēs. To viņi sadzirdēs un skries šurp, lai kur būdami."

Muļķis izgājis un izmēģinājis, vai tas ir tā; un pārliecinājies, ka ir gan tā, nācis atpakaļ un sacījis: "Nenāk neviens pats."

Nu velns prasījis savu stabuli atpakaļ, bet muļķis nedevis vis, sācis labāk stabulēt, paspiedis federi un ietriecis lodi velnam krūtīs. Vēl otrreiz muļķis pastabulējis un nogāzis velnu gar zemi. Tad nocirtis tam visas galvas un iemetis pagrabā,

Bet nu gadījusies jauna sieviete turpat un stāstījusi muļķim: "Katru nakti no pulksten 11 līdz 12 es palieku par cilvēku, bet pēc tam par zosi. Šī ir aplādēta pils; te seši velni ir mana tēva brāļi, bet septītais, deviņgalvis, ir pats tēvs. Es esmu tēvam viena vienīgā meita; pēc stundas laika būšu atkal zoss. Bet no pagraba, kur velnus iemeti, rāpsies ārā dažādi tārpi, nelāgi kukaiņi, siseņi un citi tādi radījumi. Tos visus pieraugi nokaut, neviena paša nepamet dzīva. Tad arī es nākšu un man būs sīksts, ļoti sīksts kakls, bet cīties kaklu vienā cirtienā nocirst, tad izglābsi mūs visus un šo pili lai."

Un nu viņa ievedusi muļķi citā istabā, kur stāvējušas dažādas pudeles uz loga; vienu no tām viņa paņēmusi un devusi muļķim nodzerties. Nodzēries - manījis, ka no tā dzēriena septiņreiz stiprāks palicis, nekā papriekšu. Pēc tam sieviete pazudusi un nu muļķis devies pie darba. Līduši ārā gan nelāgi kukaiņi, gan siseņi, bet viņš visus nomaitājis. Beidzot iznākusi zoss, viņš vienā cirtienā nocirtis galvu un nu piepēži tā pārvērtusies par skaistu sievieti, apķērusies šim gar kaklu un pateikusies, ka izglābis viņu ar visu pili. Un nu dzirdējis tādu troksni, itkā visa zeme trīcētu - itkā pērkoņa dumpi un tad pils izcēlusies no zemes apakšas. Nu atnācis ķēniņš, uzlicis muļķim kroni galvā, iecēlis to par ķēniņu un znotu. Un tai pašā brīdī tad apgrimusi tā ķēniņa pils, kas to pili bij apbūris, aplādējis. Bet šis ķēniņš ar savu znotu valdot ir šodien, ja neesot miruši.