2. A. Ezers no Grietēnu Ievalta Gramzdā, Jkr. V, 39. 1. p. LP, VII, I, 205. 1. p. AŠ, III, 6d.

Netālu no dižceļa stāvēja neapdzīvota stalta pils. Neviens, kas šajā pilī iegāja nakti pārgulēt, vairs neiznāca, bet bija no rīta pārvērties vai nu par akmeni, vai par koku. Visi bēgdami bēga no viņas.

Reiz iet pa šo lielceļu ceļinieks. Uznāk tumsa. Viņš ieiet pilī naktsmāju lūgties. Neviena cilvēka neatradis, viņš apmetas apakšējās istabās, salasa malku un sakuŗ uguni. Pie sienas stāv ēvelbeņķis ar piederīgām lietām. Ceļinieks ņemas ēvelēt un skaidas ugunī mest. Piepēži, nejauki bļaudami, izskrēja ārā no visiem stūŗiem kali un izārda uguni_. Ceļinieks sapīcis meklē, ar ko kaķus varētu dauzīt, bet nekā neatrod. Viņš atkal sakuŗ uguni un strādā projām. Te zalkši spiegdami no visām alām ārā, izārda uguni un nozūd. Ceļiniekam paliek savādi ap dūšu. Viņš sakuŗ uguni trešo lāgu un nogrimst domās. Pēc kāda laiciņa nobruzd skurstenī un ir nokritis zārks ar mironi. Ceļinieks sagrābj mironi un pieceļ viņu pie uguns sacīdams: "Sildies, muļķi, tu jau esi nosalis!"

Mironi krietni sasildījis, viņš sāk atkal ēvelēt. Kur gadījušies, kur ne - ienāk divi bārzdaiņi, klūp ceļiniekam virsū un sāk to nejauki knaibīt un dauzīt.

"Brāļi!" ceļinieks saka, "ko mēs te plūksimies; nākat, es jums ko rādīšu."

Pievācis tos it tuvu pie ēvelbeņķa, viņš izmanīgi iegriež tiem bārzdas beņķī un nu tikai mazgot! Ceļinieks sita viņus tik ilgi, kamēr koki un akmeņi, kas pilī, pārvērtās par cilvēkiem. Apburtā pils nu bija atburta.