4. A. 326. Briedis, Piperu Augusts, Ērgļu Piperos. Zin. kom. kr. LP, VI, 145, 3.

Bijis viens vīrs, kas par bailēm nekā nezinājis. Viņš gājis pasaulē un visiem taujājis, kur var bailes dabūt? Visi stāstot par bailēm, bet šim neviens nevarot baiļu iedot. Dzirdējis ķēniņš par tādu drosenieku un aicinājis pie sevis. Drosais atnāk pie ķēniņa ķēniņš licis, lai iet un pārguļ par nakti vienā tukšā pilī. Pils bijusi jauna un skaista, bet neviens nedrīkstējis iekšā dzīvot: velni par naktim tur sagājuši.

Drosais aizgājis uz pili, aizkurinājis krāsni, cepis kartupeļus un sildījies. Pienākusi pusnakts, sācis viss brīkš(ķ)ēt un brakš(ķ)ēt un nu sanākuši velnu pilna istaba. Bet drosajam viena alga, viņš sēd pie krāsns un ēd savus tupeņus. Te viens velns ierunāsies, lai dodot viņam arī kartupeļus! Drošais paņem no krāsns karstus akmeņus un dod tos velnam. Velns ēd arī, bet nejauki sadedzina muti un nosviež akmeņus zemē. Nu velni - tas nekas - sākuši kārtis spēlēt (cirst). Bet ar kārtim drīzi pienācis rīts un šiem bijis jāiet projām.

Rītā ķēniņš gājis lūkot, vai drosais vēl dzīvs, atron: pavisam sveiks un vesels.

Bet nu uz otru nakti drosais licis kalējam uztaisīt dzelza cilvēku, lieliem zobiem, platu muti un ar tādu pederi: tik līdz kas pie mutes pieduŗas, tūlin mute kož un kājas speŗ. Šo dzelza cilvēku drosais vakarā ienesis jaunā pilī, nolicis kaktā un pats sācis pie skrūvbeņķa šo to strādāt.

Ap pusnakti sanākuši atkal velni. Viens velns pieiet drosajam tuvāk un prasa, lai dodot arī ēvelēt. Dŗosais saka, ka tāds ar ragiem nevarot ēvelēt, ja gribot, viņš nozāģēšot šim ragus, tad varēšot ēvelēt, cik tīkas. Labi - velns mierā. Drosais nu ieskrūvējis velnu skrūvbeņķī un nozāģējis viņam galvu. Citi velni atkal pa to laiku bija sākuši kārtis spēlēt un saka drosajam, lai spēlē līdz. Drosais atbild: - labprāt! bet papriekšu lai krusttēvam tur kaktā izlūdzot atļauju. Velni ies arī pie krusttēva, dzelža veča, un sāks to glāstīdami lūgt, lai atļaujot krustdēlam kārtis spēlēt. Bet tikko viens velns dzelza veci paglāstījis tuvāk pie mutes, tā vecis sāk šo kost un ar kājām spārdīt.

Nu velni sabijušies aizskrējuši projām un nekad vairs pilī kāju nespēruši.

Ķēniņš par to labumu drosajam atdevis savu meitu par sievu; bet drosais nemaz labi negribējis ķēniņa meitu ņemt, jo, ko šim līdzot ķēniņa meita, ka neesot baiļu? Ķēniņa meita gan raudzījusi šā, vai tā savu vīru nobaidēt. bet ne nu ne. Te vienu reizi tā iesmēlusi spainī saltu ūdeni, ielaidusi tur manas zivtiņas un uzlējusi visu .to savam vīram, kad tas cietā miegā gulējis. Šis no tāda negaidīta saltuma gauži sabijies un nu vienreiz zinājis, kas ir bailes.