5. A. 650. 326. Rudzītis, Gulbenē. LP, VI, 112, 26.

Vienam tēvam bij ļoti stiprs dēls, Ansis vārdā.

Jau no mazām dienām Ansis strādāja tādus varoņa darbus, par ko visi pabrīnījās.

Bet kad Ansis bij pieaudzis, tad tas sacīja tēvam: "Tēt, ilgāki negribu te mājās baroties, iešu pie paša ķēniņa darbu meklēt."

Ansis aizgāja pie ķēniņa, satika to tīrumā pie strādniekiem un sacīja tā: "Esmu tavs stiprākais pavalstnieks, dod man pieklājīgu darbu!"

"Labi. Ja tu tiešām esi mans stiprākais pavalstnieks, tad ej šonakt manā jaunā pilī velnus izdzīt. Ja izdzīsi, tad došu tev veco pili un savu meitu par algu.

Ansis tūlin mierā; tikai desmit kūļu salmu, skrūvbeņķa, stangu un knīpstangu vajagot viņam, lai tās dodot.

Ja, ja, ķēniņš iedeva, un Ansis ar šiem ieročiem aizgāja velnus šķaidīt.

Vakarā viņš iekūra krāsni, palaida salmus, ielika stangu un knīpstangas kvēlošās oglēs un apgulās uz salmiem.

Gulēja, gulēja - te ap pusnakti sanāca pilna pils velnu. Ansis uztrūkās, sagrāba vienu velnu aiz pakauša, ielika skrūvbeņķī un nu tikai ar karsto stangu un ar knīpstangām knaibīja šo no vienas vietas. Citi velni, to redzēdami. aizbēga. Ieskrūvētais velns labprāt arī būtu bēdzis, bet nevarēja no skrūvbeņķa izpestīties. Nu, kad nu vaļā nevar tikt, sāks šis Ansim piesolīt lielu pulku naudas, lai atlaižot. Ja, ja.

Ansis paņēma naudu, iededzināja velnam krustu pierē, ka var citā reizē šo pazīt, un palaida. Tas nu tai naktī.

Otrā naktī sanāca pilī tik daudz āžu, ka visas pils istabas ar āžiem vien bija pilnas. Ansis mudīgi piecēlās no salmiem, saķēra knīpstangās vienu sirmu sirmu āzi, ielika skrūvēs un sāka knaibīt. Citi āži, to redzēdami, danciski aizbēga. Ieskrūvētais āzis nu iedeva Ansim tādu zobinu, ar kuŗu varot apkaut, ko vien tikai gribot, un lūdzās, lai palaižot vaļā. Bet Ansis nemaz neklausījās, nolika zobinu pie malas, paņēma salmus, nosvilināja sirmo āzi sarkanu un knaibīja to ar knīpstangām no vienas vietas. Knaibīja, knaibīja - kas ir? Izknaidīja no āža lielu lielu velnu ar divdesmit četrām galvām. Nu paķēra āža zobinu un nokapāja velnam tās divdesmit trīs galvas vaicādams, ko došot, tad to beidzamo galvu atstāšot necirstu.

Velns sprukās iedeva stabuli. Ja to pastabulēja resnajā galā, tad radās liels pulks kaŗa vīru; ja pastabulēja tievā galā, tad gadījās visādas skaistas jo skaistas meitas. Tagad Ansis atlaida velnu ar vienu galvu.

Trešā naktī sanāca pilī visi velni, kas tikai vien ellē bija, un gribēja Ansi izdeldēt no pasaules. Bet Ansis paķēra āža zobinu nu apkapāja velnus līdz pēdīgajam. No tā laika tad neviena velna zemes virsū arī neredzot. Ceturtā rītā Ansis iegāja vecajā pilī pie ķēniņa un sacīja, ka nu velnus esot izdzinis.

Bet tai pašā dienā ķēniņam bij uzmācies otrs stiprāks ķēniņš. Ansis smējās: "Ko tu man dosi, tad aizdzīšu svešo pa kaklu, pa galvu?" "Ai, ja tu to izdari, tad atdodu tev visu valsti, manu meitu jau tā kā tā esi izpelnījies."

Labi. Ansis pastabulēja resnā galā, saradās milzums kaŗa vīru. Nu atjoza āža zobinu un uzbruka ar vīriem tik dikti ienaidniekam, ka neviens pats neatlika dzīvotājs.

Tūliņ ķēniņš iecēla Ansi savā vietā par ķēniņu un atdeva meitu.

Bet pēc kāzām Anša sieva nogrieza stabulei tievo galu un nezin, kur nometa, kur ne. Ansis gan taujāja: "Sieva, kam tu nogriezi stabulei tievo galu?"

Bet sieva atteica: "Ansi, kam tev tādas blēņas vajaga?" un vairāk neko.