6. A. 26. A. Lerchis- Puškaitis, Džūkstē -Pienavā. LP, I, 20. AŠ, III, 6f,

Kādam tēvam trīs dēli. Tēvs, kādā nebaltā dienā, paliek slims un sūta vecāko dēlu vēlā naktī uz krogu pēc šņabja, ar ko kaut cik dūšu uzdabūt. Bet vecākajam dēlam bail gar kapiem iet. Viņš lūdz jaunāko brāli viņa vietā aiziet. ,Jaunākais bailes nepazīst; tas iet.

Otrā naktī jāiet vidējam brālim pēc šņabja. Arī šim bail un tādēļ jaunākais atkal aiziet.

Trešā naktī pašam jaunākajam kārta iet. Viņš aiziet svilpodams. Bet vecākais brālis domā: "Vai tad tevi tiešām nevar nemaz sabaidīt!"

Viņš apklājas ar baltu palagu un iet baidīt. Jaunākais balto spoku ierauga un uzbļauj: "Ja esi labais, tad runā, ja ne, tad kraušu ar to pašu krūzi par pauru!"

Bet vecākais vēl tīši tikai labi paplīvinās. Te jaunākais dos tikai ar krūzi, tā ka šis tūlīt izstiepās. Ko nu? Apskatās: brālis nosists. Nabadziņš sēd nosistajam blakus un raud.

Pēc laba brīža viduvējs iet raudzīt, kur brāļi tik ilgi. Viņš atron, kas noticis, un pasaka tēvam. Tēvs dusmās aizdzen jaunāko dēļu uz kapiem un liek par sodu kaulu kambarītī visu nakti gulēt. Tēvs gan domā uzlicis dēlam vislielāko sodu ; bet šim tas nebija nekas. Viņš ierušinājās labi kaulos un guļ kā spilveņos. Ap pusnakti ienāk trīs jaunkungi un iesāk uz naudu kārtis cirst. Gulētājs noliek zārka dēli par sēdekli un piedāvājas arī līdz spēlēt. Labi. Jaunkungiem neveicas it nekā: viens paspēlē visu naudu un aiziet, otrs tāpat; bet trešais paspēlē un grib aizmukt bez samaksas. Drošais dēls saķeŗ bēgli aiz krāga un nelaiž. Jaunkungs tūdaļ sāk lūgties: "Mīļais! naudas man patiesi nav; bet es tev naudas vietā došu cepuri, ar kuŗu, ja galvā uzliksi; tapsi neredzams; kāsīti, ar kuŗu, ja tikko mazuliet aizķersi, pat milzi pārspēsi, rīkstīti, ar kuŗu visas atslēgas un durvis atdarīsi."

Ar tādu samaksu šis mierā. Bet pa to starpu pirmais jaunskungs atnācis pie kaulu kambaŗa lodziņa atpakaļ, lai noskatītos, ko trešais labu dar. Drošais tēva dēls norauj glūnētājam cepuri un uzsauc: "Prom! Ka še vairs no jums neviena neredzētu!"

Norauto cepuri tas uzsviež uz kaulu kambaŗa jumteli un taisās atkal apgulties. Bet kaulu kambaris acumirklī nozūd; jo tai jaunkunga cepurei tāds pats burvja spēks, kā tai, kas tagad pašam.

No rīta drošais dēls pāriet mājā un skaita savu dabūto naudu. Tēvs prasa, kur tikdaudz naudas ņēmis, bet dēls atbild: "To tev nedrīkstu teikt. Še jums visa nauda pārtikai, bet neprašiniet. Es iešu ceļot, lai jūs nevarētu atkal mani, pavisam nevainīgu, brāļa nāves dēļ sodīt. Tīšu jau to nedarīju. Kādēļ neatsaucās, kad prasīju, kas tāds esi?"

Viņš iet un sasniedz vēl tai pašā dienā pilsētu. Pilsētā tas sadzird, ka uz tā un tā kalna zagļu pulks mājojot, kuŗš savā starpā saķildojies. Ceļotājs domā: "Jādzird jel, kas šiem par ķildu."

Viņš noiet pie zagļiem un atron kādus 40 vīrus strīdamies, kā iai kādam kungam no kūts zirgu izzagtu. Kungs solījis zagļiem lielu naudas kuli par izzagšanu.

"Tā maza lieta!" ceļotājs iesaucās, "es jums to izdarīšu." Viņš uzliek savu burvja cepuri un neredzams iziet caur 20 sargiem. Kūts durvim 20 stieņi priekšā, bet rīkstīte acumirklī tos atdara: Kūtī ērzelis sapīts 4 dzelzs pinekļiem; viņš tik briesmīgi nikns kā pats velns, bet ceļotājs tik pagrasās pie purna ar savu kāsīti un ērzelis kā jērs, pie kam arī pinēkļi paši attaisās. Beidzot tas pieliek savu galvu pie ērzeļa galvas, tā ka cepure pusē ērzelim galvā, pusē pašam un tad abi aiziet kā tauriņi. Sargi nekā neredz.

Kungs, brīnēdamies, plecus raustīdams, samaksā no rīta veselu kuli derētas naudas. Zagļiem šoreiz bija tas gods; mūsu ceļotājam naudas kule.

Bet ar visu savu naudu tas tomēr nejūtas laimīgs un priecīgs, jo viņam ļoti paliek tēva žēl. Ceļošana arī apnikusi un lai varētu atkal ar tēvu izlīdzināties, tas griežas atpakaļ. Tēvs sagaida dēlu abām rokām un ir visu aizmirsis. Bet lai burvja lietas turpmāk vairs viņu nekārdinātu, tad dēls visas trīs iesviež ezerā un dzīvo laimīgi ilgi jo ilgi. Kunga nauda tam noderēja visu mūžu.