7. A. 307. 326. P. Šmits, no P. Zeltiņas Rīgā.

Reiz dzīvojis viens ļoti bagāts kungs, kas bijis ļauns pēc savas dabas. Viņam bijusi viena vienīga meita, kuŗa piepēži nomirusi. Mirušo meitu viņš licis aizvest uz baznīcu, lai tur varētu par to Dievu lūgt. Par nakti viņš tur nolicis vienu sargu, bet no rīta atraduši tikai vairs sarga kaulus. Tāpat noticis ar otru un trešo sargu.

Turpat dzīvojis viens jauns puisis. kam nebijis ne no kā bailes. Kungs nu lūdzis šo puisi, lai viņš uzņemtos mirušo meitu apvaktēt un izzināt, kas ar viņu par akti notiek. Par to viņš nu apsolījis tam lielu algu. Bet ja meita būtu bijusi tikai apburta un vēlāki atkal pamostos, tad viņš dotu šim to par sievu.

Puisis atteicis, ka nevis algas dēļ viņš iešot sargāt, bet viņš pats gribot zināt, kas tur baznīcā notiekot. Pirmo vakaru viņš iegājis baznīcā un apslēpies mirušo sargu kaulos. Priekš pusnakts viņš redz, ka baznīcā sanāk velni, izņem kunga meitu no zārka un sagriež to smalkos gabalos. Tad nu viens velns iesaucies: Te ir dzīva cilvēka smaka!"

" Nu sākuši izmeklēt visas malas un puisis jau domājis, ka arī šim būs gals klāt. Te iedziedājies gailis un velni steigšus vien salikuši atkal kunga meitu kopā, iecēluši zārkā un aizbēguši. Kad nu no rīta kungs gājis baznīcā, tad atradis drošo puisi sveiku un veselu. Šis nu arī izstāstījis kungam visu, ko bija redzējis.

Otru nakti puisis atkal iet baznīcā un paslēpjas augšā pie baznīcas luktuŗa. Naktī atkal sanāk velni, sagriež kunga meitu gabalos un sāk runāt: "Te tiešām ir dzīva cilvēka smaka!"

Meklēdami šoreiz velni apskatījuši arī kaulu kaudzi; bet tur nekā neatraduši, sākuši skatīties gaisā un ieraudzījuši tur puisi uz luktuŗa. Tad velni sakrāvuši baznīcas solus vienu uz otra, uzkāpuši uz soliem un vēl rāpušies cits citam uz pleciem. Gandrīz jau bijuši puisim klāt, kad iedziedājies gailis un tālāk viss noticis tāpat kā pirmajā naktī.

Trešā naktī puisis nosēdies turpat zārka tuvumā, apvilcis ar krītu sev riņķi apkārt un lasījis bībeli. Naktī velni atkal bijuši klāt. ieraudzījuši puisi un gribējuši tam brukt virsū, bet nekā nevarējuši par krīta riņķi pāri tikt. Tad viņi gājuši atkal pie kunga meitas, sagriezuši to gabalos, bet gluži nejauši viens gabals pārkritis par krīta riņķi pie puiša. Kad gailim dziedot, velni gribējuši atkal salikt meitu un doties projām, tad atraduši, ka viena gabala trūkst un ka tas ir pie puiša aiz krīta riņķa. Nu sākuši puisi lūgties un solījuši tam lielu maksu, lai atdodot vien to gabalu, bet puisis tik lasījis bībeli un nelicies ne zinot. Nekā nepanākuši,. velni atkal aizbēguši. Tad puisis piegājis pie kunga meitas zārka, pielicis meitas miesai trūkstošo gabalu, un meita tūlin pamodusies. Nu gājuši abi pie altāra, pielūguši Dievu un nu meita bijusi no burvības atsvabināta.

Kad nu kungs no rīta atkal iegāja baznīcā, tad par lielu brīnumu atrada tur savu meitu dzīvu. Drošajam puisim par pateicību kungs viņam apsolīja savu meitu par sievu. Puisis atbildēja: "Tas viss ir ļoti labi, bet bīties es tomēr neesmu dabūjis."

Kungam bijis kāds cits kungs pazīstams, kuŗam bijusi viena apburta pils. Tai pilī neviens nevarējis par nakti pārgulēt un kas tur vakarā iegājis, tas no rīta atrasts pagalam. Meitas tēvs nu nosūtījis drošo puisi uz savu draugu.

Svešais kungs bijis ļoti priecīgs par nebēdīgo puisi un aizvedis viņu tūlin uz apburto pili. Naktī tur uzreiz atveŗas durvis un pie puiša ienāk liels melns kungs, kas viņam sniedz roku. Puisis uzsauc: "Parādi man papriekšu savas rokas! Es esmu šās pils kungs un katram rokas nesniedzu."

Melnais kungs arī parāda savas spalvainas rokas ar gaŗiem nagiem un puisis atkal izsaucas : "Vai brālīt, cik tev gari nagi! Nāc man papriekšu līdz, lai es tos apgriežu!"

Puisis nu aizvedis melno kungu uz darba istabu, kur bijis skrūvbeņķis, ieskrūvējis tur viņa rokas, tad aizgājis pats projām un nolicies mierīgi gulēt. No rīta atnācis kungs un atradis puisi gluži veselu. Tas nu izstāstījis, ko par nakti dzirdējis un redzējis. Tad gājuši abi uz darba istabu apskatīt ieskrūvēto kungu, bet no tā tur vairs nebijis ne vēsts. Pils īpašnieks nu teicis: "Ja tu vēl nākošu nakti še paliksi dzīvs, tad es tev to pili atdošu."

Otrā naktī puisis atkal aizgājis uz apburto pili un licies gultā gulēt. Bet drīz vien izcēlies liels troksnis un puisis jutis, ka viņš vēja ātrumā tiek nēsāts pa pili apkārt ar visu gultu. Puisis par to nemaz nesabijies un tik izsaucies: "Ātrāk, ātrāk!" Kad nu spoki bijuši visādi izālējušies, bet puisis tomēr nav baidījies, tad atstājuši to mierā un paši pazuduši.

Otrā dienā atnācis atkal pils kungs apskatīties, kas ar puisi noticis; bet tas tikai priecādamies stāstījis, kā viņš pa nakti esot ar gultu braukājis. Kungs nu arī pēc solījuma atdevis savu apburto pili puisim.

Drošais puisis nu gājis atpakaļ uz pirmo kungu, kur tad ar kunga meitu nodzēruši priecīgas kāzas. Ar jauno sievu viņš nu tūlin devies uz savu pili. Meitas tēvs gan par to baidījies, bet znots atbildējis: "Kā es savu dzīvību varēju aizsargāt, tā es aizsargāšu arī sievas dzīvību!"

Kad abi nonākuši jaunajā pilī, tad puisis gan bijis ļoti laimīgs, bet tomēr žēlojies, ka neesot dabūjis bīties. Jaunā sieviņa nu likusi atnest no upes vienu spaini auksta ūdens ar mazām zivtiņām. Kad vīrs nakti bijis aizmidzis, tad uzlējusi tam visu ūdeni ar zivtiņām virsū. Vīrs uztrūcies no miega, iesaucies: "Vai, kā es nobijos!"

No tā laika drošinieks nekādas bailes vairs nemeklējis, dzīvojis laimīgi ar savu sieviņu un dzīvo vēl tagad, ja nav nomiruši.