8. A. 326. 952. K. Corbiks, Bauskas apkārtnē.

Vidzemē reiz dzīvojusi sieva ar dēlu. Dēls bijis tāds drošinieks, ka ne velna nebaidījies. Tā nu viņš arī izstrādājis visādus jokus, bet tādi stiķi mātei nemaz nepatika. Viņa nodomāja dēlu iedot pārmācībā pie svaiņa, priesteŗa. Priesteris bija ar mieru un paturēja drošinieku pie sevis. Priesteris pierunāja vienu vīru izlikties par nomirušu un nakti gulēt baznīcā. Viņš sūtīšot savu brāļa dēlu vāķēt. Tā nu drošinieks ieslēdzies ar mironi baznīcā. Ap pusnakti mironis pacilājis vienu roku un grabinājis zārku.

"Ļauj gulēt," drošinieks uzbrēcis. Pēc brītiņa mironis tā strādājis, ka visa baznīca rībējusi vien. "Ak tu velns, kā traucē miegu! Vai jau nu sāksi atdzīvoties?" drošinieks kliedzis saniknots un sācis mironi mizot ar nūju. Mironis nu devis kājām ziņu un, bļaudams, kliegdams, izmucis no baznīcas. Priesteris, izdzirdis troksni, steidzies uz baznīcu. Dēls nu mironi nosūdzējis: taisot tik traci un neaujot i gulēt, un beigās vēl aizlaidies lapās.

"Ak tu manu sūru dieniņu!" domājis priesteris, vēl jāmaksā vīram par dabūto pērienu. Nākošam vakaram izdomājis citu joku. Priesteris salika miroņu galvās sveces un nostādīja baznīcas tornī. Pie zvana nostādīja ģindeni un ielika tam rokā zvana striķi. Brāļa dēlam teica, lai ejot sazvanot svētvakaru. Šis kāpis tornī un priecājies, ka tas tik lieliski apgaismots. Ģindenim viņš uzsaucis: "Klausies, ko tu dari? Dod šurp virvi!" Ģindenis nekustējies. Drošinieks nu grābis ģindeni aiz čupras un nolingājis zemē, ka noskanējis vien. Pats nu sācis zvanīt. Pēc laiciņa priesteris saucis zemē un bijis tīri nobēdājies, ka viņa nodoms izputējis.

Vēl viņš gribēja mēģināt trešo reizi. Viņš sarunāja kādu vīru paslēpties aiz mūŗa, un kad brāļa dēls iešot gaŗām, tad parādīties un saukt: "Seši!" Vīrs bijis ar mieru. Pusnaktī priesteris teicis: "Aizej uz aku man pēc ūdens." Drošinieks paķēris divas krūzes un gājis ar'. Drošiniekam gar mūri ejot, pacēlies melns stāvs un saucis: "Seši!" "Septiņi!" drošinieks atteicis un devis bubulim ar krūzi.

Priesteris nu zaudējis cerības brāļa dēlu labot, un laidis to prom pasaulē izmēģināt savu laimi. Krūzi drošinieks piemirsis atdot tēva brālim.

Otru dienu viņš nonācis svešā zemē. Ieraudzījis avotu un, izslāpis būdams, piesmēlis krūzi. Netālu ieraudzījis skaistu māju un gājis turp. Mājā dzīvojuši laupītāji, trīspadsmit gabali. Skatoties apkārt, drošiniekam krūze izkrita un saplīsa. Viņš sāka skaitīt ūdens pilienus: "Pieci simti te, četri simti tur, seši simti klāt."

Laupītāji nodomājuši, ka kāds ģenerālis skaita zaldātus, un visi izmukuši pa logu logiem. Drošinieks ieiet mājā, atrod galdu klātu sēžas tūlīt klāt un pucē vaļā. Bet nu bijis arī piekusis un aizgājis gulēt. Visas trīspadsmit gultas sacēlis vienu uz otras un pēdīgajā iegūlies. Drošības pēc paņēmis arī zobenu.

Pēc brītiņa laupītāji iet aplūkoties. Viens ielīda itin lēni namā. Drošinieks to ieraudzījis un nodomājis tūlīt noveikt, jo citādi neaušot viņam atkal gulēt. Bet citi, nesagaidījuši biedra, bēdza, cik tik kājas nesa. Drošinieks paņēma visu laupītāju mantu un dzīvoja laimīgi, jo laimīgi.