Bezbailis meklē bailes.
9. A. 326. 1130. 592. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.
Vienai mātei bijis viens vienīgs dēls. Kad tas bijis gadu vecs, tad izskatījies tik liels, kā trīs gadi vecs; kad nu bijis trīs gadi vecs, tad jau izskatījies tik liels, kā septiņi gadi vecs. Liels izaudzis, viņš bijis traki stiprs un liels drošinieks un nebaidījies ne no kā.
"Pag'," domājusi māte, "gan es tev iedošu bailes!"
Vienu vakaru māte teikusi krustmātei : "Uzmet nu uz pleciem baltu lakatu un aizej pie akas. Es sūtīšu Bezbaili (tā dēlu saukuši) pēc ūdens. Bet tu viņa nelaid pie akas un rūc. Varbūt, ka tā varēs viņam bailes iedot."
Krustmāte ietinusies baltā palagā un aizgājusi uz aku. Māte nu teikusi: "Dēlī, paņem nu krūzi un aizej uz aku pēc ūdens, man traki gribās dzert!"
Bezbailis paņēmis krūzi un aizgājis. Viņš piegājis pie akas un gribējis ūdeni iesmelt. Bet pie akas stāvējis viens pavisam balts ķēms, savādi rūcis un nelaidis ūdeni smelt.
"Kas tu esi?" prasījis Bezbailis.
Stāvētājs tik rūcis un nelaidis Bezbaili pie akas. "Laid mani pie akas!" teicis Bezbailis.
Stāvētājs nelaidis. Nu Bezbailis grābis un licis stāvētājam ar krūzi pa galvu. Stāvētājs bijis uz vietas zemē. Nu Bezbailis gājis uz istabu pie mātes un sacījis: "Māt', krūze pagalam! Viens balts ķēms stāvēja pie akas un nelaida ūdeni smelt. Bet es viņam liku ar krūzi pa galvu un tā viņš ar zemē bija!"
"Vai Dievī," vaimanāja māte, "tu nu būsi kādu cilvēku nositis!"
Kā tad, krustmāte pagalam gan!
Otrā vakarā māte norunājusi ar tēvu, ka Bezbailis jāiebaida. Tēvs aizgājis priekšlaiku uz baznīcu un uzrausies tornī. Vakarā nu māte teikusi: "Dēlī, ej nu uz baznīcu zvanīt!"
Bezbailis aizgājis uz baznīcu un uzrausies tornī. Viņš gājis pie pulksteņa un gribējis zvanīt. Bet pie virves stāvējis melns vīrs - tas bijis Bezbaiļa tēvs - un nelaidis. Bezbailis pa tumsu nepazinis, kas tas tāds ir, un teicis: "Dod man virvi!"
Stāvētājs nekā neteicis un nedevis virves. Nu Bezbailis sacījis atkal: "Vai dosi, vai ne?"
Stāvētājs nelicies ne zinis. Nu Bezbailis paķēris dzelzs stangu un gāzis. Stāvētājs tenteŗu tenteŗiem novēlies pa torņa trepēm zemē. Bezbailis sācis zvanīt. Kad nu māte dzirdējusi, ka Bezbailis zvana, viņa plesku pleskām skrējusi uz baznīcu. Kā tad, tēvs beigts, kas beigts! Nu viņa skrējusi pie Bezbaiļa un teikusi: "Maitas gabals, tu tak esi savu tēvu nositis!"
"Kā, vai es zināju, ka tas ir mans tēvs? Es viņam teicu, lai laiž mani pie virves. Kādēļ viņš neklausīja? Laikam gribēja iebaidīt!"
Nu māte dabūjusi zināt, ka kapsētā esot aprakts viens liels buris un tas pa naktim nākot no kapa ārā. Māte nu sūtījusi Bezbaili uz kapsētu, lai apskata, ko tas buris pa naktim dara.
Tur tu dabūsi redzēt, kas bailes ir," nodomājusi māte.
Naktī Bezbailis aizgājis uz kapsētu un uzmeklējis bura kapu. Viņš piegājis pie kapa, sitis ar kāju uz zemes un kliedzis :
"Vai tu guli, vai esi augšā?"
Tūlin kaps atvēries, zārka vāks pacēlies un buris iznācis ārā. Viņš neteicis ne vārda un aizgājis. Bezbailis iekāpis kapā, iegūlies zārkā un gaidījis, kad nu buris nāks atpakaļ. Kad nu buram laiks gājis apkārt, tad viņš nācis atpakaļ un gribējis kāpt kapā iekšā. Bet kur nu iekāpsi, zārkā jau gulējis Bezbailis. Nu buris kliedzis: "Laukā no mana kapa!"
Bezbailis negājis. Nu buris kliedzis atkal: "Es tev uzgāzīšu zemes virsū un tu nekad vairs ārā netiksi! Vai tev bailes nav?" "Kas par to!" atbildējis Bezbailis, "bet tu ar vairs netiksi kapā "
Nu buris manījis, ka labi nebūs. Viņa laiks ar' jau gājis apkārt un pēc tam viņš nedrīkstējis vairs zemē būt. Kapā `vajadzējis tikt, ka vai lūzt, vai plīst. Nu buris sācis Bezbaili lūgties un devis tam mazas spēlītes. Kad spēlītes pūtīšot, tad visi dancošot. Ar spēlītēm vien Bezbailis nepieticis, viņš nu sacījis uz buri: "Dod man pilnu cepuri zelta naudas, tad es tevi laidīšu kapā."
Buris aizskrējis pēc naudas. Bezbailis izkasis kapa malā krietnu bedri, izrāvis savai cepurei dibenu un uzlicis to uz bedres. Kad buris nācis atpakaļ ar pilnu klēpi zelta naudas, tad bēris to cepurē. Bet nauda birusi cauri un bedrē iekšā, pa laimi buris tās bijis arī labi daudz atnesis. Beidzot nu bijusi bedre pilna un caurā cepure ar. Nu Bezbailis rausies no kapa ārā. Buris meties zārkā iekšā. . Bet Bezbailis nu ar šērmūkšļa kūju uzsitis uz zārka trīs krustus un buris tik novaidējies: "Nu es vairs ārā netieku!"
Tūlin arī kaps aizgāzies ciet. Bezbailis nomaucis bikses un sabēris viņās naudu. Tad nu viņš gājis uz māju, buŗa dotās spēlītes pūzdams. Naudu Bezbailis atdevis mātei. Tā no brīnumiem acis vien ieplētusi: "Kur tu dabūji? Kā tu varēji?" tā vien māte tēgājusi.
Bezbailis stāstījis, kā bijis. Nu māte prasījusi : "Un tev bailes nemaz nebija?"
Bezbailis tik smējies. Tad nu māte sacījusi: "Dēls, tev jāiet pasaulē !"
Bezbailis aizgāja pasaulē. Papriekšu viņš noderēja par ganu pie viena saimnieka. Bet saimnieks bijis tik nejauks, skops, un nācis vienmēr lūrēties, vai Bezbailis ganos neguļ. Reiz nu Bezbailis pamanījis, ka krūmos salmnieks lūrās. Viņš izvilcis spēlītes un sācis pūst. Uzreiz govis un aitas sākušas lēkāt kā negudras. Arī saimnieks izmeimurojies no krūmiem un sācis dancot. Bet Bezbailis tik pūtis.
"Vai, nepūt vairs!" lūdzies saimineks. "Es vairs nevaru!" Bezbailis tik pūtis un lopi un saimineks dancojuši vienā dancošanā.
"Nepūt vairs!" lūdzies atkal saimineks. "Es vairs nevaru!" "Izmaksā man gada lonu, tad es nepūtīšu," teicis Bezbailis. "Maksāšu, maksāšu," atbildējis saimineks. "Tikai nepūt vairs !"
Nu Bezbailis palicis mierā. Tūlin arī lopi un saimnieks palikuši mierā. Saimnieks izmaksājis Bezballim gada lonu un atlaidis. Viņš bijis vēl laimīgs, ka ticis no tāda gana vaļā. Nu Bezbailis gājis atkal tālāk. Viņš gājis veselu gadu un iegājis vienā ķēniņa pilī. Ķēniņš prasījis, kas šis tāds esot. Bezbailis atbildējis, ka viņš esot muzikants. Nu, lai tad spēlējot, teicis ķēniņš. Bezbailis sācis pūst. Ķēniņš sācis lēkāt kā negudrs. Viņš lēkājis aizelsies.
"Nepūt vairs!" lūdzies ķēniņš.
Bezbailis vairs nepūtis un ķēniņš arī vairs nedancojis. Tad nu ķēniņš teicis tā: "Man ir viena jauna pils, to ir apsēduši velni. Ja tu varēsi velnus izdzīt, tad es tev atdošu pili un savu meitu par sievu."
Bezbailis apņēmies izdzīt velnus un pārgulēt pilī trīs naktis. Vakarā Bezbailis aizgājis uz pili, kuŗu bijuši velni apsēduši, un aizkurinājis tur krāsni. Bezballis sēdējis pie krāsns un sildījies. Ap pusnakti pilī sanākuši kaķi, vesels lērums kaķu. Tie skrāpējušies un mākušies Bezbailim virsū. Bezbailis izvilcis spēlītes un sācis pūst. Uzreiz visi kaķi sākuši lēkāt kā negudri. Bezbailis tik pūtis un kaķi tamēr lēkājuši, kamēr nokusuši un vāļājušies pa grīdu. Bezbailis nogriezis kaķiem nagus un izsviedis tos pa logu laukā. Tad nu viņš gājis pie miera un nogulējis mierīgi visu nakti.
Otru nakti atkal Bezbailis gulējis pilī, kuŗu bijuši velni apsēduši. Viņš kurinājis krāsni un sildījies. Ap pusnakti istabā ienākuši velni un sākuši šo bikstīt. Bezbailis teicis uz velniem : "Ko jūs mani bikstat? Labāk uzdancojat."
Un Bezbailis sācis atkal pūst spēlītes. Velni dancojuši kā negudri. Bezbailis tik pūtis. Jau velni sākuši apgurt un krist vai gar zemi. Beidzot tie sākuši lūgties, lai vairs nepūšot. Bezbailis sacījis, ja viņi apsoloties vairs nenākt, tad viņš tos laidīšot vaļā Velni apsolījušies vairs nenākt un Bezbailis vairs nepūtis. Nu arī velni vairs nedancojuši un aizgājuši no istabas. Bezbailis licies uz auss un nogulējis mierīgi līdz rīta gaismai.
Trešo nakti atkal Bezbailis bijis velnu apsēstā pilī. Nu viņš mierīgi gulējis gultā, jo domājis, ka velni vairs nenāks un turēs vārdu. Bet ap pusnakti istabā savārījušies melni suņi un kaķi. Tad seši velni nesuši lielu zārku, kuŗā gulējs liels mirons, un nolikuši to pie krāsns. Tad velni klupuši pie gultas, kur Bezbailis gulējis. Viņi taisījušies to izraut no gultas un dzīvu apēst. Bezbailis izvilcis spēlītes un sācis pūst. Nu atkal velni sākuši dancot. Bezbailis tos tikmēr dancinājis, kamēr tie pakrituši gar zemi. Tad nu viņš visus sešus nokāvis. Nu Bezbailis gājis pie mirona. Viņš to izcēlis no zārka, rīvējis un sildījis. Beidzot mirons atvēris acis un sacījis: "Es tevi apēdīšu!"
"Niekus, tu mani ēdīsi," atbildējis Bezbailis. "Labāk uzdanco!"
Bezbailis sācis pūst. Mirons - tas bijis pats vecais velns sācis lēkāt. Nu saskrējuši vēl citi velni un sākuši lūgties, lai tas nemozējot viņu tēvu. Bet Bezbailis teicis tā: "Piebeŗat man pilnu to zāli ar zelta naudu, tad es vairs nepīitīšu."
Nu velni skrējuši pēc naudas un piebēruši pilnu lielu zāli. Bet Bezbailis tik spēlējis. Tad velni vēl sākuši trakāki lūgties. Bezbailis atkal teicis: "Ejat uz jūŗu un nenākat nekad vairs šurpu!"
Bezbailis gājis papriekšu un visi velni dancodami tam no pakaļas. Bezbailis sadzinis velnus jūŗā un uz krasta uzsitis ar sērmūkšļa kūju trīs krustus, lai velni vairs netiek no jūŗas ārā.
Tad viņš gājis atpakaļ uz savu pili un licies uz auss. Viņš nogulējis mierīgi līdz rīta gaismai un tad gājis pie ķēniņa. Ķēniņš bijis traki laimīgs, kad viņš redzējis Bezbaili sveiku un veselu. Viņš nu prasījis, kā tam klājies? Bezbailis stāstījis, ka viņš izdzinis velnus no pils un sadzinis tos jūŗā. Nu ķēniņš turējis savu doto vārdu un devis savu meitu Bezbailim par sievu. Viņi nodzēruši lepnas kāzas un dzīvojuši laimīgi, jo naudas pils zālē bijis vai cik.
Reiz pēc kāzām viens zvejnieks atnesis princesei pilnu toveri ar dzīvām zivim. Princese izņēmusi lielākās zivis no ūdens, bet mazās atstājusi iekšā. Nu viņa toveri izlējusi ar visām mazām zivim pa logu laukā. Taisni zem tā loga, mauriņā, gulējis Bezbailis. Ūdens ar visām mazām zivim uzlijis Bezbailim uz galvas Nu Bezbailis uzlēcis kājās, viss trīsējis un nospļāvies: "Fu! kā nobijos!"
No tās reizes Bezbailis zinājis, kas ir bailes. Princese, gluži nezinot, tam iedvesusi bailes.