10. A. 326. A. Lerchis -Puškaitis, Džūkstē -Pienavā. LP, I, 26.

Vecos laikos kāds muižnieks uzceļ varenu pili, bet nevar pats tanī dzīvot, jo velns pirmais pilī ielīdis. Te kādā dienā ierodas drošs puisis, kuŗš apsolās tad velnu izdzīt, ja kungs viņam trīsdesmit pūravietas zemes dotu. Kungs no laba prāta apsola vēl desmit pūravietas vairāk, un bez tam vēl velna izdzīšanai veselu kaŗa spēku palīgā. Bet puisis apņemas viens pats velnu izdzīt

Viņš paņem tik gaili līdz un vienu pūru miltu. No miltiem tas sataisa mīklu un cep karašas līdz pusnaktij. Pusnaktī sāk kāds skurstenī stenēt un drīz krīt cilvēka kāja taisni uz izceptajām karašām. Puisis paņem kāju un pasviež pagaldē. Bet neba ar to pietika: nokrīt atkal otra kāja, tad abas rokas, galva un beidzot rumpis, kuŗi nu sāk cits pie cita pievilkties un saaugt. Puisis, to redzēdams, sasit plaukstas un iedziedas kā gailis. Gailis domā, ka kaimiņu gailis dziedājis: tas tūlin dzied pretim, caur ko aiztrenc nokritušo velnu uz mūžīgiem laikiem.

Kungs drošo puisi, bez solītām četrdesmit pūravietām, vēl bagātīgi apdāvina ar naudu un liek par piemiņu gaili uz pils vārtiem savā cilts zīmē iecirst. Tādēļ vēl šodien dažu muižnieku cilts zīmēs gailis.