12. A. 326. 307. St. Uļanovska, Vilānos Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. Krakovā 1895., 369-75.

Taids cylvāks bjeja, kur nikuo nazabjeida, a gribjēja ŗedzjēt baili -- sazajēmjās i nūguoja par pasauli maklātu bailis. Atguoja zam vokora pi saiminīka, prosās puorgulēt, a jis soka: "Pi maņa vītys nava, a ka gribi, to guli kulā [piedarbā], bet ti nava labi!"

"A kas ti ir, ka nava labi?"

"Bīdjēj brīsmjeigi! Ti i dīnu bais, a nakti navar iztilt [izturēt]!"

"Nu, tai djē manis vjēl lobuok!" tys cylvāks jau atsoka, "es bailis i mjeklēju!'`

Pajēmja gramņicys [poļu gromnica, svētīta vasku svece] svieci i nūguoja. Aizdezja gramņicys, iztaisjēja rindzi [riņģi, riņķī], vydā pastatjēja sūleņu, izvylka kartys nu kješys i suoka kartuot. Pozavier, a ti nu grīstu [kaids] izkar kuoji plyku, pjēč i ūtru. Jis soka: "Nu kuop mudruok! Kuo tu gruobuojīs? Kuo tu gaidi?"

Tūlaik nūzakuora rūka plyka i vys kaŗeņēja. Jis kai aizklīdz vysā bolsā, kai aizzaiuod: "Kū tu dūmuoj ti? Ka es tjeva bjeistūs? Kuop tiuleņ zjemjē!`'

Tys jau atsoka: "Nu, labi, ka tu nazabjeist, bet kas tjev pazvoļēja [kr. atļāva] īt tje i sjēdjēt?"

"A maņ tje īdevja puorgulēt, i es bailis mjeklēju! A tu, kaids tu esi, i kū tu tje dori?"

Jis atsoka: "Mani muotje nūžņaudzja bjez krista, i mani tje lyka z pokotys [poļu pokuta, bikts, grēku sūdzēšana], kab es naudys sorguotu."

"A kur tje ir nauda?"

"lr treis skreiņis apraktys zjemjē. "Nu kuop zjemjē i paruodi maņ!"

Jis nūkuopja, izroka treis skreiņis i paruodjēja jam. A jis tūlaik kai giva jū, syta, syta, cik dzjeivu goru atstuoja, pa dūrs izsvīdja i pascjēja: "Kab tu maņ vairuok nazaruodītib, a to es tjevi da smierts [līdz nāvei] nūsisšu."

Vot jis i nūguoja, a tys cylvāks atsagula gulēt. Reitā cjeļas saiminīks i soka: "Vajaga nūīt pazaviert, koč juo kauleņ's salasjēt, jū mušeņ [baltkr. može, varbūt] apjēdja jau gon!"

Īt, veras, a jis dzjeivs, i vasals! "A kas?` soka, "Maņ nikuo

natyka, es jiusim vjē īdūšu naudys! Sazaiosīt vysi saimnīki nu dzjerauņis [ciema] i atņezīt pyuru sjev kurs!"

Atguoja vysi, atņezja pyur's, jis vysim atmjēŗēja, vysys treis skreiņis izdalēja. Soka tī saimnīki: "Pajem tu sjev naudys!"

A jis soka: "Maņ navajag! Es bailis mjeklēju!"

Sazajēmjās i nūguoja. Guoja, guoja - atguoja iz mīstu, jaunā sātā īguoja i prosās puorgulēt. A jis atsoka tai: "Ok, cylvāks! mums pošim vajaga nu tjenīņis bjēgt! Vjēj dīnu, kai dīnu - par dīnu mjes tje dzjeivuojom, a nakti eimom iz vacū sātu gulātu. Itje bīdēj cīši! Kab kas paiyktu, to apāstu jū tje!"

Jis atsoka: "A vot es palikšu, es bailis mjeklēju, vjēl i jiusim baiļu paruodjēšu!"

Jī nūguoja pa cjeļu, o jis i paiyka. Aizdjedzja gramnicys svieci, apvjedja rindzi, atsasāda vydā i kartuoj. Ap pušnakts kai pīskŗēja vainu, smutu ar dzjelža kuojom, gribēja jū apāst. Vaicuoj iz jū: "Kam tu tje atguoji? Kas tjev pazvoļēja?"

"Maņ saimnīks pazvoļēja, a kuo jius tje?" "A myusim tje iraida naudys buca."

Vot jis svīdja iz jū ar škapļerim [latīņu scapulare, katoļu plecu drāna], soka: "Kur tjei buca? Izcjeļīt maņ bucu!"

Jī izcjēla, a jis sasyta jūs ar škapļerim i izdzyna, pascjēja: "Kab jius vairuok tje naītu, a na to da smierts nūsisšu!"

Jī nūskŗēja pa cjeļu, jau naīs ti vaira nikod! Vot jis pjēc tuo atsagula i gulēja da gaismys. Iz reita soka tos aud's, kur jū sāta bjejusja: "Vajag nūīt juo kauleņ's salasjēt!"

Nūej, pazavier - a jis dzjeivs i vasals i soka tai iz jūs: "Vaira tje nabīdjeiškama! Varāsit jau dzeivuot. A vot jiusim naudys buca!"

Jī grib jū aiztuŗēt, aizmoksuot jam, a jis soka: "Nagribu es nikuo! Maņ juoīt tuoļuok bailis maklātu!"

I nūguoja pa cjeļu. Aizguoja iz cytu kjenisti, kur bjeja vīns vīn kjēniņč i kjeniniņa i sulains. Iguoja iz pili, vaicuoj jis, par kū nikur nikuo nava? A kjēniņč i kjēniniņa suok rauduot cīši i soka: "Par tū, ka pi jūs lyla nalaimje! Mjeita juos kai nūmyra, tai palyka puorluodāta par rogonu, i cik naikt's apād pa cylvākam. .ļau vysu kjēnisti izjēdja, iz ituos nakts īs sulains, reitā kjēninina, pareitā kjēniņč i bjeigta dzjeivje jūs!"

Jis soka: "Es šūdīn īšu iz jū. može jei maņa naapjēss!" Soka kjēniņč: "Naej, pats nu bailis nūmiersi!"

"Na, īšu - es bailis mjeklēju!"

Sazalada (sataisās) vokorā, nūīt iz baznīcu - nūvjedja jū sulains i aizslādzja. Vieras, tjei kjēniņa mjeita gu zalta škierstā, a iz vyds baznīcys brīsmjeigi lyla guba kaulu! Aizdjedzja jis gramnicys svieci, nūguoja aiz oltora, pataisjēja rindzi, atsatupa iz cjeļa

tamā rindzī, pajēmja gruomotu i skaitja puotor's. Ka aizguoja pušnakts, izlīņ kjēniņeitja nu škiersta, ūž i soka: "A kur tje byus cylvāks djēj apjēsšonys man?"

Skraida pa vysu baznīcu, atskrīn aiz oltora. "A to tu tje esi?" I grib jū giut, a jis ar škapļerim syt jū par rūkom, jei i nūkreit iz zjemis. Triukas kuojuos, grib otkon jū giut, a jis otkon ar škapļerim. Vot jis kovās ar jū, cikom gails aizdzīduoja, tūlaik jei atsastuoja nu juo i atsogula škierstā.

Reitā atīt kjeniņa sulains pasavārtu, voi jis dzjeivs iraida. A jis tup cjeļūs i skaita puotor's. Nūīt jis iz kjēniņu, kjēniņč cīši rods [priecīgs], a jis soka, vjē iz ūtris nakts īškys iz baznīcu.

Vokorā nūvjedja jū sulains i aizslādzja. A jis izkuopja augši pi varganu [ērģelēm], iztaisjēja rindzi ar gramnicys svieci, i gaida. Jei izguoja vīnpadsmitā stundjā, par vīnu stundi jau ogruok, i suoka mjeklēt, dastatjēja škierstu i grib kuopt augši. Jis pajēmja i krista jū ar škapļerim, tai jei krita i otkon kuopja, kuopja i krita, tai jū mūcjēja, cikom gails aizdzīduoja, tūlaik i atsagula škierstā.

Reitā atguoja sulains, nūvjedja jū iz kjēniņu, kjēniņš prosa jū, kab palyktu, cikom jis jū ratavuos [poļu ratowac', glābt]. Jis i palyka, nūguoja uz baznīcu iz trešys nakts i paleida zam škiersta zamuškys. A jei jau izlīņ dasmatā stundjā i mjeklēj jū pa baznīcu. Cikom jei mjeklēja, jis tai šaltjei [brīdī] īkuopja juos škierstā i atsagula. Jei atskŗēja, saūda i klīdz, kab palaistu jū, a jis soka: "Puorzakrist, to palaiškys!"

Jei soka, šei jam treisdesmitpici godi krista namatusja, šei atzzamiersa, namuok. Jis soka: "Sok pjēc maņa pakaļ: īkš vuorda Dīva Tāva, Dāla, svāta Gara, amen!"

A jei soka: "Ikš vuornom, žogotom, vysim syeikim putņeim!"

Nūzamūcjēja jis ar jū gluži, cikom davjedja jū da tuo, ka jei puorzakristjēja i suoka pjēc juo paka skaitjēt: "Tāvs myus" Nūskaitjēja "Tāvs myus" i prosa: "Tagad laid mani! Tiulen

gails aizdzīduos, a iz maņa dŗēbis djegs!"

A jis juos nalaiž Aizdzīduoja gails i suoka drēbis djegt iz juos i jei palyka plyka. Jis izskrēja nu škiersta, sagiva jū aiz rūkys i tuŗēja cīši, a jei apzamjetja par luoci, i par vylku, i par lopsu, par vysaidim zvjerim ir par vysaidim tuorpim - pjēc tuo izzataisjēja par vuorpsti. Jis tū vuorpsti sagiva i puorlauzja iz cjeļu, par kreisū placu puorsvīdja, zam lobaos pazusis izgiva, kab naizkryst a iz zjemis i tūlaik jei palyka paŗ jaunu mjeitu, tai kai bjeja pjetj [pret, tuvu pie] smierti. Vot jis apsjedzja jū ar sovu svjeitu [kr svita, svārki], atsatupja oba divi iz cjeļu i suoka skaitjēt puotor's. Jau ausa gaisma, kad atguoja sulains attaisjēt duris i atroda jūs oba div. Vot jis nūvjedja jū iz kjēniņu, iz kjēniniņi, a jī tiuleņ i pazyna, ka jūs mjeita. I gribjēja jī, kab jis pajimtu jū sev par sīvu, a jis atsacēja, ka mužikam napīder žeņeitīs [kr. precēties] ar kjēniņa mjeitu. Jī grib jam aizmoksuot, a jis nikaidys moksys najem, soka, ka bailis jau gon pīŗedzjēja, nava jam vaira kuo mjeklēt, īs jau tagad iz sātu.

Nu nūguoja jis iz sātu dzjeivuoja ti i šūdīn može dzjeivuoj.