13. A. 326. 301. B Grebeža. R. Tabines krājumā.

Sen-senejūs laikūs dzeivuoja vīnā cīmā saiminīks, un tam saiminīkam beja dāls, kas nikur naguoja, tikai sēdēja muojuos. Kad tys saiminīka dāls paiyka vacuoks, tad jis vīnu reizi uz vokara nūguoja laukā pi citim jaudim. Jis naguoja vys ti, kur jauni meitas un puiši dancuoja, bet atsarada pi vacus un klausējuos, kū vacī stuostēja.

Vīns vacs cylvāks stuostīja: "Es redzēju vylku un man beja cīši baist, ka tikai palyku dzeivs; atguoju uz muojuom un vaidēju treis dīnas."

Ūtrs stuosta: "Es redzēju nuovi ajūt ar iskapti uz placu; Man beja ļūti baist, ka tik kū palyku dzeivs, un vaidēju treis nedēļas." Trešais cylvāks sacēja:"Ap pušnakti es redzēju myrūni, tys myrūns gribēja mani nūžņaigt, man beja ūti baist. Pēc tuo es tyku vaļā un nu baimes vaidēju četrus mēnešus. Un tad es nikur vairuok naguoju vīns pats pa nakti."

Tys saiminīka dāls klausējuos, klausējuos, nūskrēja uz muojuom un suoka vaicuot nu tāva: "Tēt, kas tys ir baime? Es šūdīn dzierdēju, ka stuostēja par baimi."

Tāvs uz juo sacēja: "Juo īrauga kaidu vylku vai gunsgrāku, tys ir baime."

Nyu tys cylvāks aizzadūmuoja, kur atrast baimi. Vīnu svātdīnas reitu jis nūguoja uz baznīcu pi grāku syudzēšonas un pascīja baznīckungam: "Es gribu redzēt baimi."

Tad baznīckungs uz juo sacīja: "Palīc uz naktis baznīcā, un ap pušnaktim redzēsi baimi."

Tai nyu ari nūtyka. Visi audis izguoja nu baznīcas uorā, tad atguoja zakriceņs [ķesteris] un aizslēdze baznīcu. Tys cylvāks sēdēja, sēdēja baznīcā, leidz atguoja pušnakts. Veras jis: saīt tur veirīši boltuos drēbēs - un kas tī beja par veirīšim? Tī visi beja smuti. Un tī veirīši atnesja leidza ar sevi lelu, Ielu myrūņa kausu. Tad visi jī sakuopja uz varguonu un suoka kavētīs ar tū golvu. Veras, veras itys cylvāks, kuop ari uz varguonu un soka: "Pījemīt mani reizē kavētīs!"

Veirīši atbild: "Lyudzam, lyudzam!"

Tai jis suoka kavētīs reizē ar tīm veirīšim. "Dūdīt jyus man tū golvu vīnam patim kavētīs!"

Un jī jam īdeve itū golvu sacīdami: "Tik nanūsvīd ituos golvas zemē!"

Itys cylvāks kavējuos, kavējuos, tad svīde golvu zemē un tei golva saduza. Tī smuti pīsasēja jam kluotu, raustēja jū aiz drēbēm un sacēja: ,,Kam tu sadauzēji tū golvu?"

Baznīckungs beja īdevis tam cylvākam svētītu yudini. Jis radzādams, ka tī veirīši jū nūžņaigs, jēme tūs smutus un aplaistīja ar svētītu yudini. Tad tī veirīši lyudzuos: "Nalaisti myus, mes tevis naaiztiksim."

Jis ari vairuok jūs nalaistēja, tad nūkuopja vīns veirītis zemē, izbuoza garu, garu mēli un salaizēja vysus tūs kauliņus pa zemi. Myrūņa golva nyu otkon topa taida, kaida bejuse. Tad tī veirīši nūguoja prūjuom, bet baimes maklātuojs atsagula un gulēja mīrīgi.

Atguoja reits, izausa dīna, atguoja baznīckungs un vaicuoja: "Voi tu te redzēji baimi?"

"Naredzēju es nikaidas baimes. Beja atguojuši nazkaidi veirīši boltuos drēbēs, es ar jīm pasakavēju un jī man nikuo slykta nadarēja. Pasaki man, juo zini, kur atrast baimi."

Baznīckungs sacīja: "Ej uz kopu un sēdi, tur tu redzēs! baimi."

Atguoja vokors un baimes maklātuojs nūguoja uz kopu. Pīguojis pi kopu, jis īraudzēja dūbi vaļā, daguoja kluot un redzēja tur atvārtu škierstu [zārku]. Jis kuopja dūbē, guluos škierstā un guļ. Atguoja pušnakts - klausuos, ka nazkas atskrīn, ka zeme vīn reib. Pīskrēja kluot pi dūbes un vaicuoj : "Kas tur gu munā vītā? Līn dreižuok nu škiersta uorā!"

Tad vaicuoja baimes maklātuojs: "Kas tu esi?"

Tys, kurs pīskrēja pi dūbes, atsacēja: "Es asmu baznīckungs. Laid mani tyu!en īkšā, jau dreiži gaiļi dzīduos."

"Kur tu skraidi pa pasau!i?" prasīja baimes maklātuojs. "Pasaki, kur tu beji."

Nascīšu. Laid mani munā vītā!" "Nalaisšu. Pasaki, kur beji."

,,Bēju mīguojis uz vīnu cīmu, tamā cīmā beja kuozas, un es tai padarīju, ka jaunikis un jaunive palyka nadzeivi, un nyu jī gu nadzeivi."

Tod soka baimes maklātuojs: "Ej un padori, tai, kab tys jaunikis un jaunive palyktu dzeivi."

Tad sacīja tys baznīckugs: "Kad es skrīšu dūbē un tu nu dūbis uorā, to izraun man sveitai [kr. svita, svārki] koč dīdziņu. Nūej uz tū cīmu, kur es beju uz tuom kuozuom, paprosi nu salminīka škeiva, izlīc itū dīdziņu uz škeiva, sadadzynuoj tū, nūnes [palnus], kur guļ tī myrūni, un dalīc jīm pi daguna paūst, tad jī uz reizes paliks dzeivi. Kaidi bejuši, taidi i byus vasali."

Kad baznīckungs skrēja dūbē, tod jis izruovja baznīckunga sveitai stērbeles gobolu; bet arī baznīckungs, grybādams īraut baimes maklātuoju dūbē, izruovja jam gobolu nu sveitas. Tod aizzataisēja dūbe un palyka taida pat, kai vysas cytas dūbes, apaugušas ar zuoli.

Nyu baimes maklātuojs guoja uz tū cīmu, kur beja kuozas, un kur gulēja jaunikis ar jaunivi myruši. Jis nūguoja uz kuozuom, īguoja ustobā un redz, ka vysi ir ļūti nūskumīgi un bāduojas. Jis vaicuoja: "Kuo jius tik skumīgi asat?"

Saiminīks atbild: "Kad jaunikis ar jaunivi atbrauca nu baznīcas, paēda vakariņu, padejuova un nūguoja gulātu, to -- kas tyka, kas na? - oba divi nūmyra."

Baimes maklātuojs sacīja: "Es zvnu taidas zuoles, nu kurus par reizi paliks vasais jaunikis un jaunikja sīva."

Saiminīks soka: "Lyudzu izzuolēt, es jums aizmoksuošu divi symti."

"Labi!" sacīja baimes maklātuojs, "Dūdīt šur maņ škeivi!" Myrušuo tāvs padevja jam škeivi un jis vysu izdarēja, kai baznīckungs sacīja. Myrušī uz reizes paiyka dzeivi un vasali, vysi nu prīcas nazynuoja, kū darēt, un aizmoksuoja baimes maklātuojam divi symti.

Bet tod audis pīsasēja [uzmācās] pi baimes maklātuoja sacīdami: "Može tu pats padarēji jūs nadzeivus."

Jis suoca gon runuot, kai beja nūticis, bet nikas juo naklausēja. Nyu atvede tīsnešus un suoka jū tīsuot. Baimes maklātuojs nūvedja ļaudis uz kopim, kur atroka tū dūbi vaļā. Kad nūjēmja škierstam vuoku, tad vysi redzēja, ka myrūns gu uz mutes un jam rūkā ir baimes maklātuoja sveitas gobols. .Tam otkon beja atlicis myrūņa sveitas gobols. Nyu saiminīks aizmoksuoja gluobējam vēl divi symti rublu.

Atguoja baimes maklātuojs pi baznīckunga, jis vaicuoja: "Voi redzēji baimi?"

"Na, es naredzēju nikaidas baimes."

"Ka tu naredzēji nikaidas baimes, ej pa itū teirumu, tur tu atrassi akmini un pi tuo akmiņa byus caurums. Tu paplēs tū caurumu leluoku, īlīn tamā oIā, tur tu redzēsi baimi."

Tai i padarēja baimes maklātuojs. Guoja, guoja pa teirumu, īraudzēja lelu lelu akmini un pi tuo akmiņa olu. .jis pokosa olu leluoku un īkuopja pats olā. Kū tuoļuok leida, tū ola taisējuos plotuoka - beidzūt dakuopja leidz dybynam. Baimes maklātuojs

guoja, guoja pa taidu tymsu īlu, beidzūt pīguoju pi vīna kambara durvim, attaisēja tuos duravas valā, īguoje kambarī - veras, ka tur aiz golda sēd smuts ar trim golvuom. Puorguoja par tū kambari, īguoja ūtrā kambarī, tur veras -- sēd smuts ar sešuom golvuom. Puorguoja par tū kambari trešā kambarī, tur veras, ka sēd smuts ar divpadsmit golvuom. Baimes maklātuojs paprasēja nu smuta: "Voi dūsi maņ ēst?"

Smuts atbildēja: "Ej tamā kambarī, tur uz golda stuov zūss ar nanūplāstuom spolvuom. Nūplēs zūsei spolvas, izcep un apēd!" Baimes maklātuojs īguoja tamā kambarī, veras - uz golda

stuov zūss. Jis pajem zūsi un plēš spolvas. Īguoja tamā kambarī meitiņa ar sorkonuom drēbēm, nūstuoja un veŗas uz baimes maklatuoja. Jis soka uz tuos meitiņas: "Kuo tu verīs, ka napaleidzi spolvu plēst?"

Meitiņa suoka plēst spolvas, bet tai beja jūti gari nogi un jei plēse spolvas ar visu gaļi. Jis soka: "Kam tu plēs ar vysu gaļi? ;j nūst, maņ tevis navajaga!"

"Nazkad es arī tai varēja, kai tu, bet nyuleit vairuok navaru." Jis soka: "A kas nu mums stypruoks? Pasaspākuosim!" Meitioa soka: "Es asmu ar mīru."

"Īlīc tu rūkas itymā varštatā [poļu varsztat, skrūvbeņķis] un es tev jūs sagrīzšu. ,Juo tu izrausi rūkas nu varštata ar vysim nogim un nanūmaiksi [maikt, maigt, spiest, raut] uodas, tod redzēsim, kurs byus stypruoks, tu vai es."

Tei meitiņa īlyka rūkas varštatā un baimes maklātuojs sagrīza varštatu; bet meitiņa suoka klīgt un raut rūkas uorā. Jei nūlauzja rūkuom nogus, nūmaicja uodu un tad tik beidzūt izruovja rūkas uorā. Nyu jis sajēmja meitiņai aiz bizes, suoka sist un meitiņa klīgt, tod saskrēja vysi smuti un pataisēja tur lelu azaru. Bet baimes maklātuojs nasabeidja, tuodēļ, ka jam beja škapļeri [latīņu scapulare, katoļu plecu drāna] un rožonca [lūgšanu krelles] kluot. Jis uzmaucja rožoncu meitiņai uz kokla. Smuti beiduos ieist pi baimes maklātuoja un tikai apleik taisēja upes un azarus.

Meitiņa palyka par vylku, par verdivi [vardi] un vysaiži svaidējuos, bet baimes maklātuojs nalaidja juos valā. Smuti klīdzja uz meitiņas par gobolu: "Svīd zemē nu kakla tuos veizes, tad mēs tev izgluobsim!"

Bet meitiņa navarēja nūmaikt rožancu nu kokla, un baimes maklātuojs vylka jū uorā nu olas. Kad pīvylka kluot pi olas cauruma, daskrēja vīns smuts un gribēja atjemt meitiņu, bet baimes maklātuojs pagiva akmini, un kai laidja smutam golvā, smuts aizzaklīdzja un nūbāga prūjuom.

Kad baimes maklātuojs izguoja nu olas, tod jis nūvedja tū meitiņu da baznīckungam. Baznīckungs izvaicuoja vysu, kas beja nūticis, un suoka tu meitiņi svētīt. ,ļei otkon palyka par peili, par odotu un vysaiži svaidējuos, bet baimes maklātuojs turēja jū aiz motu un baznīckungs svētēja. Beidzūt jei palyka par Jūti šmuku meitiņi. Jai beja gradzyns uz piersta, kur beja pīrakstīts juos vuords Īva. Tod baznīckungs meitiņi nūkristīja un īlyka vuordu Īva. Tod tik meitiņa polyka pylnā pruotā, bet līdz tam 1aikam nikuo naatjēdzja un nikuo nasaprota. Nyu baimes maklātuojs lyudzja baznīckungu, kab jū salauluotu ar tū meitiņi, un baznīckungs arī salauluova.

Jaunikis ar jaunivi guoja uz sovu tāvu un izstuostīja jam vysu, kas beja nūticis. Tāvs pījēmja prīcīgi sovu dālu ar juo sīvu un vysi dzeivuoja prīcīgi.

Reiz jīm pītryuka maizes. Jaunais veirs aizjiudzja zyrgu, nūbraucja ar sīvu da kungam maizes pierkt un lyudzja kungu, lai puordūd maizes. Veiram beja uz piersta sīvas gradzyns. Kungs, radzādams tū gradzynu, vaicuoj: "Kur tu jēmi itū gradzynu?"

Veirs atbild : "Tys munas sīvas gradzyns." Kungs soka: "Ej un paruodi maņ sovu sīvu!"

Veirs izvedja uorā kungu un paruodēja jam sovu sīvu. Kungs pagiva maizes piercēja sīvai aiz rūkas un redz. ka jei juo meita. Kunga meitai kreisā rūkā nabeja mozuo piersteņa. Kuengs nu prīcas nazynuova, kū darēt. Meita arī nyu pazyna sovu tāvu un bučuoja jū nu prīcas.

Kungs izprosēja vysu, kas beja nūticis, un izstuostēja arī sovu nalaimi ar meitu. "Ka munai meitai beja divpadesmit godu, tod viņa beja pazaudējuse symtu gobolu zalta. Es Jūti aizzadusmuoju uz sovas meitas un pascēju: "Kab tevi pajemtu smuts ar divpadesmit golvuom!" Uz reizes meitiņa pazuda un septiņi godi es nabeju juos redzējis."

Nyu kungs nu prīcas atdevja znūtam vysas sovas muojas un vysu zemi. Un baimes maklātuojs dzeivuoja ar sovu sīvu, kunga meitu, boguoti un 1aimīgi. Viņi dzeivuoj 1aimīgi varbyut vēļ tagad, juo nav myruši.