14. A.326. P. Pikevičs, Asūnē, J. Rupjā krājumā.

Sensenejūs laikūs dzeivuova vīns dāds ar buobu, pī jūs beja treis dāli. Tad vīnam dālam daguoja īt uz saldatim službā, jis nūguoja i laimeigi atslužēja. Tad daguoja īt ūtram, i jis nūguoja i laimeigi atslužēja. Jaunuokais nūguoja, bet naiab' dzeivuodoms, patyka cītumā uz dyžan ilgu laiku.

Pjēc nailga laika vīns generāls sadūmuova svātūt kēneņa mjeitu. Jis īt pī vīna čaraunīka [burvja], lai tys izvaražētu [uzzīlētu] jam, kai tykt pī kēneņa mjeitas.

Jis soka: "Meklēj taidu cylvāku, kurais varātum nūīt pušnaktis iz kopim, izkast myrūni nū dūbis, izjimt tam nu golvas palnu, tad piļnavuoj [uzvaktēt] kēneņa, kod jis ar sovu mjeitu brauks uz teirumu, tyuleņ aizej jīm prīškā, pabuorst' tūs palnus kristeniski iz ceļa, tad zirgi suoks grīztīs pa gaisu uz augšu, tad varēsi tu mjeitu sagyut i apsažeņeitīs [apprecēties]."

Kū darēt geņerālam? Jam gribīs svātūt kēneņa meitu, aļi [bet] navar sadabuot cylvāka, kurais ituos lītas izdarētum, tūmār jis suoka meklēt. Jis dadūmuova par saldatu, kurais cītumā uz ilgu laiku nūtīsuots, aizguoja uz cītumu da tuo saldata i soka: "Juo tu maņ izdarēsi, kū tev lykšu, tad izlaisšu tevi nu cītuma uz muojuom."

Saldats ar lelu okotu [patikšanu] apsajēme izdarēt, kas doruoms. jis sagaida pušnaktis, aizīt iz kopim, izkaš nū dūbis vīnu mjeitu, atveŗ škierstu, izjam nu juos golvas palnus it atnas ģeņerāļam. saldats dapiļnavuova, kad kēneņš ar mjeitu braucja uz teiruma pavadīt laiku, aizguoja jīm prīškā ir rozbēra [izbēra] kristeniski tūs palnus. Uz reizi jī suok grīztīs gaisā ar vysu zyrgu, bet saldats tyuleņ sakēre kēneņa mjeitu un aizvede tū pī geņerāla. Geņerāls palyka dyžan prīcīgs un soka uz soldatu : "Ej maņ pakaļ!"

Geņerāls saldatu īvedje ūtrā komnatā [istabā], davedje pi skreines zalta naudas un soka:

"Par tū, ka tu mani paklausēji un padarēji maņ lelu lobumu, jem, cik tev var pajemt zalta naudas, un ej uz muojuom."

Tad saldats nu leļas prīcas suocje buozt, kur tik varēja, naudu. Pībuozje vysus kišiņus [ķešas] un pa cytuom vītuom, kur tik leida, un laiduos īt uz muojuom. Īt, īt, izīt iz kolna i radz, ka lejā speid guns, daīt tyvuok i redz, ka divi valni dola naudu. Jis daīt da valnu i soka: "Kū jyus tje dorot?"

Valni atsoka: "Mes dolam naudu, a nikai navar padaleit." Tad saldats soka valnim: "Aizejt' aiz kolna, es jyus padaleišu." Valni aizguoja aiz kolna. Tad saldats pajēmje vīnu pūdeņu, rozbēŗe pa pusei, ūtru pūdeņu sev pajēmje. Valni atguoja, pajēmje kotrs sovu naudu. Saldats soka valnim: "Rozarokstat [parakstieties] jyus ar sovu ašņi, ka vairs nabyusit iz ituo tylta!"

Valni tyuļen paklausēja saldatu, īgrīzje sav pierstā i rozarakstēja ar sovu ašņi. Valni aizskrēja prūjam. Saldats īt tuoļuok iz prišku. Īt jis, īt da lelam tymsam, cykuom daīt da vacas ustobeņas. Jis tymā ustobeņā īīt i pasaprosa iz naktys gulēt. Jū īlaiž. Tī saldats suocje stuosteit, kai jam beja ar valnim. Ustobeņas ļauds ar' suocje stuosteit, ka pī jūs ir taids lels treju etažu noms, i tī vīnā komnatā beja posokuorusje vīna mjeita, i tagad nivīns navar dzeivūt tymā komnatā, koļč pušnakts, tai tī pylns valnu. Jī pataisēja pasakuorušuos mjeitas figuru, pakuoŗe pīsejis, skraida apleik un vysaiž jū syt un izsasmej. Tad saldats soka iz tū saimineici : "Īdūd man svēteita kreida i yudins, es īšu iz tū komnatu gulātu.

Saimineicje jam īdūd kreidu un svēteitu yudeni. Saldats aizguoja iz tū komnatu, pajēmje ar kreidu apvedje aPleik gultas streipu, ar svēteitu yudini īsvētēja tū vītu un atsagula. Jis guļtī i dzierd, cīši stypri suocje reibēt vyss noms, dūrs atsataisja i pīskrīn pylna komnata valnu. Valni, komnatā īskrējuš', īrauga, ka koktā kas jir, i skrīn da gultas. Daskrīn da ar svēteitū kreidu apvastās streipys, tuoļuok navar jīm skrīt. Jī suocje iz saldata svīst vysuoduom lītuom, kaidas beja tymā komnatā, a vyss kas natyka z' saldata, tyk da streipai, ar kreidu apvastai. Tad valni suocje dūmuot, kas byutu tuods, kas skrītu puori streipai. Golu golā izdūmuova, ka myruša cylvāka lūceklis skrīs, vajagana izkost i atnest. Tyuļen divi valni aizskrīn iz kopim, izkaš vīnu myrūni i atnas vysu vasalu i tū komnatu, kur guļ tys saldats. Tad pajem un svīž - myrūns uzkreit taišņi iz saldata. Valni suocje smītīs, bet saldats soka: "Na, - nyule mes div'!"

Gon valni tī trokuova, gan doncuova, jau laiks jīm īt nu ituos komnatas i nast myrūni - mjeitu iz kopim aizkast. Tad jī suocje prasēt saldata, lai jis atdūd tū myrūni jim, a saldats soka: "Atnesīt maņ div' pūdus naudas i rozarokstat ar sovu ašņi itymā komnatā, ka jyus vaira tje nabyusit, tūlaik itū mjeitu atdūšu."

Valni tyuleņ atnese div' pūdus zaita naudas rozarokstēja ar sovu ašņi. Saldats jīm atdevje mjeitu i jī nūnesje jū iz kopim. Saldats reitā cēļēs, nūguoja da tuo saiminīka, pastuostēja, kai tī vyss beja i soka: "Dzeivuojīt drūši tymā komnatā, valni vairs naīs iz tīni."

Tī auds nazyna, kai i padzjakavūt [pateikties] tā saldata, jī samoksuoja, i saldāts aizguoja. Īdams pa ceļu, i satyka tū meitu, kurai beja jēmis palnus nu golvas i kuru valni nāsuova. Jau pavysam tyv' da sātai, a mjeita nalaiž jū iz sātu. Jei soka iz saldatu: "Pasaver, kū tu man padarēji! Man tagad ir tymā pasauļī vitys nav!"

Saldats cīši nūsabeida i suocje prasētīs, kab palaistu jū iz sātu. Meita atsoka: "Ka aizpierksi par mani symtu mišu, tūlaik palaisšu. a ka nē, ni par kū napalaisšu."

Saldats apsūlēja aizpierkt symtu mišu, : mjeita jū palaidje iz sātu. Saldats daguoja da sova vacuokuo bruoļa sātas, tī vuortūs stuov straža i nalaiž jū ustobā. Jis soka: "Laidīt mani, tje muna bruoļa sāta," bet vys tū nalaiž.

Straža pavaicuova pi juo bruoļa: "Vai ir pi tevi kaids bruoļs?"

Tys bruoļs atsoka: "Nava pi mani nikaida bruoļa."

Tad jis nūguoja pi vidējuo bruoļa, kurais beja cīši nabadzeigs. Tys jū īlaidje ustobā un pījēmje pī sevi. Vīnā svātdīnī brauks jī iz bazneicu, saldatam vajagana aizpierkt symts mišu par tū meitu, nu kuras jis jēmje palnus nu golvas. Jī sasasāda zyrgā i brauc iz bazneicu. Pī nabaguotuo bruoļa beja mozeņš un nadjužs [nestiprs] zirdziņš, jis dyžan pīkusa un navaik tuoļuok ni nū vītas. Tad saldats izkuop nu rotu i pajem ar zūbynu atcārt zyrgam golvu, Ūtris bruoļs suoc klīgt :

"Ak Dīveņ, Dīveņ, kū tu padarēji! Pādījū zirdziņu nūkavi!" Tys, ni vuorda nateikdams, aizguoja iz mīstenu, kur beja baz neica. Jis aizpierka symtu mišu, palyudzje Dīvu i aizguoja iz tiergu, kur beja daudz vysodu zyrgu. Jis daīt da dyžan lela tukla zyrga un vaicuoj: "Cik moksuoj?"

Tys saiminīks pasaver iz saldata i soka: "Na tovam dagunam tū nūpierkt!"

Bet saldats sak' : "Cik moksuoj ?" Pīci simti zalta!"

" Saldats tyuleņ izvalk nu sova saplāstuo burnusa [mēteļa] naudu, jem tū zyrgu ar visim duorgim rotim, sasādynuoj visus sātejūs, kuri beja atguojuši uz bazneicu, i aizbraucje iz sātu.

Tad vidējais bruoļs soka iz sovu jaunuokū : "Nu, tagad, bruoļ vajagana žeņeitīs (precēties)." Jaunais suoce braukāt pa svuotim. Jis nūbraucje da vīna boguota kunga mjeitai, jei beja dyžan skaista, un apsažeņejuos ar jū. Jī dzeivuoj leidz šai boltai dīnai laimeigi, juo nav myruši.