15. A. 326. K. Rauduve, Asūnes Baranovcos. J. Rupjā kr.

Kaids saldats, īdams nu sZužbas pa ceļu, īrauga uz ceļa div' valnānus, kuri kaunas un klaiguoj. Saldats daguoja pi jūs, vaicuoj: "Kuo jyus kaunatīs ti?"

"Mes kaunamīs par tū, ka nikai navaram naudas izdalīt." "Nasīt šur, es jū izdalēšu!"

Valnāni izvaik brīsmeigi lelu naudas pūdu. Saldats pajēme, uz trejuom gubuom izbēre, un teica: "Jemīt sev kurs pa gubai un steidzatīs uz eļni, bet trešā guba par izdalēšonu maņ."

Jis īt, īt leidz vokoram, īīt pi kēniņa, prosuos gulēt par nokti. Kēniņš soka: "Pi myusu navar gulēt, poši braucom kur cytur gulātu; juo pi myusu par nakti kas guļ, tū nūžņaudz."

"Nikuo, nanūžņaugs, vīn paruodot, kur gulēt." "Ej ītymā ustobā, gulīs!"

Saldats pastatēja vydyn ustobas lošku [poļu ložka, gulta], apvylka ar kreitu i atsagula. Kad jau beja pušnakts, tad vysa ustoba nūdunēja, un pīskrēja valnānu pylna ustoba. Kuo jīm vajadzēja skrīt uz šitū kēniņa ustobu? Tur beja proluodēta kēniņa meita, kuru ap divpadsmitū stundi doncynuova valnāni. Kad jau beja vysi valni, tad jīm vajadzēja doncynuot kēniņa proluodētū meitu, bet maisēja [traucēja] saldats. Jim da juo navarēja datykt kluot, par tū ka apvvlkta ar kreitu streipe apleik. Jī atpesa nu kopu myrūni, un svīde uz saldata viersā. Saldats nanūsabeida i nanūkryta zemī. Saldats atsasauce : "Nu labi, mes tān [tagan, tagad] varēsim divējūs gulēt un nasabeissim jyusu."

Valni, suoka lyugt saldatu: "Bratka, atdūd myrūni, mums jū vajaga paiikt pī vītas."

"Nadūšu, pasokat, kuo jyus te skraidot?"

"A, mes skraidom da keniņa meitai, kura te ir proluodēta, mums jū kotni nakti vajag doncynuot."

Saldats soka valnim: "Ejte, atnesīt meitu, tad atdūšu jums myrūni."

Valni tyuliņ atnas meitu, un vaicoj: "Vai atdūsi myrūni?" "Nu tān vajag rozarakstīt [parakstīties], ka vairs nikod naīsit da ituo kēniņa."

Valnāni razorakstēja, pajēme myrūni un aizskrēja, nav zynuoms uz kurīni.

Bet saldats ar meitu laimeigi dagulēja da dīnai. Atbrauce kēniņš, īs vārtūs, voi dzeivs saldats. Īīt kēniņš ustobā un vaicuoj: Voi dzeivs tū?"

" Dzeivs !"

Kēniņš par taidu breinumu saldatam iyka apsaženēt [apprecēties] ar tū meitu un juo vītā vaļdēt par kēnesti. Tān saldats, par jaunu kēniņi byudams, suoka vaļdēt cytaižuok.

Reizi brauc jaunais kēniņš ar sovu vacū kēniņi pa mežu un īrauga mežā guni, syuta vacū kēniņu vārtūs, kas tī taids ir. Vacais kēniņš naīt, beistas, bet jaunais syta vacajam pa ūkstu ar puotogu: "Ej, pasaverīs, kas tī taids ir!"

Kēniņš vacais ar bailēm padruopuova da gunkura i pasavēra. Nūsabeida brīsmeigi, atskrējs stuosta jaunajam kēniņam, ka pī gunkura valni skaita naudu.

"Ej atnes tū naudu nu valna, kur skaita!"

Vacals kēniņš nazyna, kū darēt, suop, ka cārt ar puotogu, i bais īt da valnu. Padīt da valnu cikiņuom un suok kristēt. Valni pamete naudu un aizskrēja. Kēniņš pajem naudu, un atnas da jaunuo kēniņa. Brauc tuo]uok pa mežu, īrauga purā guntiņu, i pi tuos guntiņasmazkas klīdz. Soka jaunais kēniņš uz vacū : "Ej, pasaver, kas tys tī ir par trūkšni."

Vacais naīt, bet jaunais ar puotogu atsšveibynuoj un īsauc : Voi īsi?"

" "Īšu, īšu, tikai nasyt?"

Padīt da tuo trūkšņa i atskrīn, stuosta jaunajam kēniņam, ka

tī valni kar kaidu kēniņi. Pa tū laiku trūkšnis aprima. Kēniņš jaunais syuta, lai atnas pakuortū kēniņi da juo. Vacais ar bailes atnas.

Dabrauc pī sātas jī. Jaunais soka vacajam: "Tyuleņ paglobuoj ītū kēniņi!"

Vacais ar lelas mūkas paglobuova:

Kaidā dīnā jaunais kēniņš īt un volkuojas pa mežu, atrūd taidu pūriniti, kurs izmeidēts kai pogolms. Jis nūsāstas un veras. Pēc laika atskrīn valni un grib jū nūžņaugt. Kēniņš prosa: "Palaidīt mani atsapraščītīs [kr., atvadīties) ar buobu."

Valni palaide jaunū kēniņi da buobai atsaprasčēt. Jis nūguoja da sātai, rozvylka buobu plyku un vad da valnu. Valni pamanējuši dūmuova; ka vad kaidu popu, lai tys aizluodētu itū pūrenīti. Jī suoka lyugt un mātuot ar rūkuom: "Naved da myusu, ej uz sātu laimeigs, mums tevi navajaga.

Tai jaunais kēniņš palyka dzeivs aiz sovys buobas.