l. A. 326. 1653. B. A. Lerchis- Puškaitis, Džūkstē -Pienavā. LP, I, 19. AŠ, III, 6e.

Kāds kaŗa kungs, no kaŗa atpakaļ jādams, nomaldās dziļā mežā. Viņa sulainis nobēdājies gaužas: "Ak Dieviņ, ak Dieviņ! man ļoti bail, ka nekrītam še dziļā mežā laupītāju nagos."

Bet kaŗa kungs liek saulainim uguni ietaisīt un tad zobodamies prasa: "Sēnalu zaķi, rādi nu pie gaišas uguns, kur tad īsti bailes ir. Es nevaru pat ar uguni nekā no tām ieraudzīt!"

Sulainis nokaunās un tūdaļ kautcik apmierinās. Lielu laiku tā maldoties, tie beidzot atron meža vidū muižu. Kaŗa kungs muižā apmetas uz naktsguļu un tiek diezgan draudzīgi uzņemts. Bet vakariņās kaŗa kungs dabū savādu cepeti, mironi uz liela gaŗa, plata šķīvja. Viņš liedzas tādu ēst, bet mironis nu paliek dzīvs un uzsauc: "Ja tev dūšas nav mani ēst, tad nāci ar mani kauties, lai dabūju tevi ēst!"

Sulainis, to dzirdēdams, no bailēm noģībst, bet kaŗa kungs pasmiedamies atbild: "Ko nu es vēl iešu ar tevi, tādu spogu, kauties? Lai izpilda labāki to vietu mans suns."

Kaŗa kunga suns, kā nu grābj mironi aiz rīkles, tā nost uz rāviena. Kungs iespeŗ sulainim ar kāju, lai taču atžilbtu un tad, iebāzdams mironi maišelī, aizbrauc.

Tā nu tie maldās atkal ilgu laiku, kamēr aizmaldās uz kādu citu muižu. Te tāpat, kā pirmajā, vakariņās līķis jāēd. Kaŗa kungs izdara tāpat, kā pirmajā muižā.

No šās muižas aizbraucot, tie atkal maldās ilgu laiku, kamēr beidzot iekuļas trešajā muižā. Šinī muižā mājo divpadsmit slepkavas. Sulainis, tikko par slepkavām sadzirdējis, jau dreb. Kaŗa kungs viņu sunī: "Vai nu gatavi apstulbis ar savu biklību? Te jau tagad cita nekā neder, kā vien droši, gudri un izmanīgi no šo viesu nagiem izkļūt."

Sulainis arī nu noturās drošs, cik vien jau zēnam iespējams. Slepkavas drīzi sapulcējas ap atbraucējiem un, ērmīgi smīnēdami, skatās Bet kaŗa kungs bargi uzsauc slepkavām: "Nesiet tūdaļ labi lielu katlu, lai ierādu, kā es zirņus vāru!"

Slepkavas atnes katlu, kur 12 nēšu ieiet, bet kaŗa kungs atmet ar roku: "Tas vēl par mazu!"

Slepkavas atnes, kur 20 nēšu ieiet, bet kaŗa kungs atmet ar roku :"Tas vēl par mazu!"

Beidzot slepkavas atnes, kur 30 nēšu ieiet. "Tas labs!" kaŗa kungs īsi atteic un tad stingrā balsī sulainim pavēl: "Ej tagad un atnes man no ratiem vienu zosi, kas maišelī!"

Sulainis teciņus izdara, kas pavēlēts, bet slepkavas stāv un brīnās, mutes atplētuši. Kas tā par zosi, ko tikko viens vīrs spēj nest, pie kam vēl pilns maiss. Kaŗa kungs izkrata savu zosi. Šī nebija vis zoss, bet tas mironis, ko pirmajā muižā suns nokoda. Nu sakapā lielo zosi smalki un met katlā. Vāra, vāra, bet pēc brīža kaŗa kungs piedurknes vēl augstāki uzloca un saka: "Par šķidru! Atnes vēl otru zosi!"

Sulainis stiepj vēl otru mironi šurp, kas otrā muižā suņa nokosts. Šo arī sakapā un iemet 30 nēšu katlā. Slepkavas atplēš vēl vairāk muti. Nu vāra un maisa tik ilgi, kamēr kaŗa kungs piedurknes pavisam līdz kamiešiem uzloca un tad saka: "Vēl par šķidru! dabū vēl trešo zosi!"

"Ja, kungs," sulainis atbild. "Šinī reizē mums trešās zoss nemaz nav."

"Nu tad ņem to pašu resno slepkavu!"

Bet kamēr sulainis taisās grābt, te visi slepkavas projām kā spali: "Ar tādu rezgalu nav vis jauki," tie domā.

Kaŗa kungs nu atstāj katlu un piespiež slepkavu māti, lai visu naudu atdod un tad ceļu parāda, kur no meža ārā tikt. Slepkavu māte bailēs piebeŗ kaŗa kunga ratus pilnus ar dukātiem un parāda ceļu, pa kuŗu abi laimīgi aizbrauc un pārtiek mājās.

Bet mājās sieva vairs vīra pēc tik ilga laika nepazīst. Par laimi tā ierauga uz vīra pirksta laulības gredzenu un tad atjēdzas it kā no miega.

Kaŗa kungs dzīvo no slepkavu naudas bez bēdām. Viņš arī atdod sulainim labu kuli par zaķa bailēm.