3. A. 326. 1653 B. A. Smagars, Līksnas pag.

Vīns kungs soka sovam kolpam: "Nu kuo cylvāki baiduos, man ni nu kuo nav baile."

Tad kolps soka: "Es tevi izmuocīšu baidētīs, tu baidēsīs nu kotra nīka. Togod es pī tevi dīnēšu vīnu godu par kolpu, nuokūšu godu tu pī manis dīnēsi par kolpu." Kungs ar mīru dīnēt jam vīnu godu par kolpu, lai tik īzmuoca pazeit bailes:

Gods puorīt, kungs palīk par kolpu un kolps par kungu. Nyu kolps pavēl kungam zyrgus ījyugt un vysu ceļam sagotovuot. Kungs vysu' tū padora un kungs ar kolpu dūdās ceļā. Viņi brauc, brauc, uznuok nakbs; bet viņi brauc vysu nakti pa mežu. Mežā viņi īrauga pakuortu cylvāku kūkā. Kolps soka: "Jem tū cylvāku un nes šur."

Kungam moti stuovus slīnas nu baiļu, bet kolps soka: "Tu nazyni, kos ir bailes, ej dreižuok un ņem tū cylvāku!"

Kungs ar leluom mūkuom tūmār atnas cylvāku, īlīk rotūs un brauc tuoluok. Pošā meža vydā viņi īrauga mozu muojiņu. Kolps nu syuta kungu, lai īt muojiņā un poskatuos, kas jimā dzeivuoj. Kungs nu bailēm vyss treis un soka, ka nyu šis zyna, kas ir bailes, un nagrib īt ustubā.

Bet kolps soka: "Tu paņēmīs man vīnu godu par kolpu, un kas tu par kolpu, ka nagribi kunga klausīt?"

Kungs ar leluom bailēm īt ustobā. Dreiž viņš atgrīžas un paziņuoj, ka ustaba ir tukša. Kungs ar kolpu īt ustabā uz nakts muojuom. Paāduši viņi līkas uz cepla gulēt un guldēj ari pakuorušūs ar sevi kūpā. Ap reita pusi ustaba pīnuok pylna laupītuoju. Kungs nu iūti puorbeistas, bet kolps nu viņam prosa: "Vai zyni tagad, kas ir bailes?"

Kungs soka, ka zynūt, un vairuok nagribūt tai runuot, ka baiļu nav. Kolps ņem myrūni, laiž zemē nu cepļa laupītuoju vydā. Laupītuoji ļūti puorbeistās un matās bēgt, vysu salaupītū atstuodami. Kungs ar kolpu vysu salīk rotūs un brouc boguoti uz muojuom. Braucūt kolps prosa nu kungam : "Voi togad lobi zyni, kas ir bailes un brīsmas?"

"Kungs soka: "Togad zynu, kas ir bailes un brīsmas, nu vysu myužu suorguošūs nu taidu brīsmu un baiļu, kaidas mes šūnakt puordzeivuojuom."