l. A. 327. A. H Skujiņa, Andrs Ziemelis, no A. Strazdiņa Aumeisteŗos.

Vienarn vīram nomirusi sieva un palikuši divi bēni: puika un meitene. Puikam bīš Ancītis vārdā, meitenei Grietīna. Vīrs apprecēš otru sievu, un pamātei bēni nepatikuši. Šī nu vienmēr vīram dindināsi, lai ved bēnus uz mežu, jo no tiem nekāda labuma neesot. Vīrs gan negribēš, gan negribēš, bet ka sieva šim nelikusi ne dienu, ne nakti miera, tā pēdīgi ar nospriedis, ka jāvedot vie būšot. Nu tēvs sacīš Ancīšam un Grietīņai, ka lai sataisas, iešot rītīnā agri uz mežu. Šis cirtīšot malku, šie (bērni) varēšot tikmēr ogas palasīt.

Rītīnā tēvs bīš jau agri augšā un taisījies uz mežu. Viņč aicināš Ancīti un Grietīņu līdz. Visi nu gāši uz mežu. Pa ceļam Ancītis lasīš akmintīnus un bāzis ķešā. Ka nu šie visi iegāši mežā, ta Ancīc tik pa vienam vie akmentīnam sviedis zemē un visi trīs tik gāši dziļāk mežā iekšā. Ka nu bīši jau labi dziļi iegāši mežā iekšā, tā tēvs sacīš uz bēniem, lai šie tepatēm paiiekot un psot ogas, šis paiešoties tālāk un tur cirtīšot maiku. Ancītis ar Grietīņu paiikuši tepatēm un lasīši ogas, bet tēvs pagāš gabalīnu tālāk un cirtis, ka skanēš vie. Bēni lasīši, lasīši ogas, kamēr pienācis vakars, bet tēvs, kā nenācis, tā nenācis. Nu bēni gāši uz to pusi, kur tēvs cirtis. Ka nu piegāši klā, tā tik redzēši, ka tēva nemaz nav, bet tik vējā klabinās vāle, kas bīsi pie egles piesieta. (Tēvs jau tūlītās aizgāš uz māju un piesēš vāli pie egles, lai tā vējā klabinās un bēni domā, ka šis cērt malku). Kot' nu darīt? Bēni gudroši, gudroši un pēdīgi Ancītis atminējies, ka pa ceļu mētājis akmintīnus. Nu šie tik gāši un meklēši akmentīnus rokā. Tā gāši, gāši kamēr iznākuši uz ceļa un bīši aka mājā iekšā.

Pamāte tos saņēmusi mīļi un labi. (Šī bīsi traki viltīga, tik aiz muguras aunu par visiem runāsi, bet priekšā ne čiku, ne grabu). Tēvs ar bīš traki priecīgs, kā bēni aka mājā. Tā nu aka visi dzīvāši. Bet pamāte nelikusi vīram miera un vienmēr didināsi, lai ved bēnus prom uz mežu. Gan vīrs negribēš, gan negribēš, bet nekā ar pēdīgi nedabūš miera. Nu viņš aka vienā rītīnā aizvedis bēnus uz mežu un atstāš mežā. Bet Ancītis aka pa ceļu lasīš akmintīnus un ka iegāši mežā, tā tas aka izmētāš un vakarā aka pa izmētātiem akmintīniem abi bēni atnākuši atpakaļ.

Pamāte aka bīsi ļoti laimīga, ka bēni mājā, bet bēniem aiz muguras kritusi vīram virsū, ka šis tāds muļļa vie esot, ka nevarot bēnus ievest labi dziļi mežā iekšā. Neko darīt un vīrs drīz vie aka vedis bēnus uz mežu un nu vedis tālu tālu mežā iekšā Gan Ancītis metis akmentīnus zemē, bet pēdīgi to aptrūcis, tā viņš sācis drupināt no maizes rika, ko tam pamāte iedevusi, un kaisīš druscīnas zemē. Ka nu iegāš aka dziļi meža iekšā, tā tēvs sacīš uz bēniem, lai šie tepatēm lasoties ogas, šis iešot tālāk un cirtīšot malku. Ancītis un Grietīna palikuši un tēvs aizgāš tālāk, aka piesēš pie egles vāli un to vēš klaudzināš. Ka pienācis vakars un bērni nevarēši tēva sagaidīt, tā tie gāši uz to pusi, kur vāle vējā klabēsi, bet ko nu, ne tēva, ne kā! Nu bēni sākuši meklēt ceļa uz māju. Izmeklēšies, izmeklēšies, bet nekā nevarēši atrast Putni pa dienu bīši ssīši druscīnas, kuras Ancīc no maizes rika drupināš un kaisīs zemē. Tā ar abi bēni netikuši vais no meža ārā. Nu Ancītis un Grietīna ilgi maldīšies pa mežu un ārā netikuši. Nakts nākusi virsū un pietrūcies arī ēst Tikmē abi maldišies, kamē pienākuši pie mazas mājīnas un tai jumts bīš no pīrēgiem un sienas no sukura.

Nu Ancītis ar Grietīnu sākuši tik skrubināt no jumta un sienām, bāzuši tik mutē un ēduši. Drīz vien no mājīnas iznākusi veca, saiīkusi vecene un prasīsi, kas tur grabinoties? Bēni atbildēši, ka tie esot šie Ancītis un Grietīna. Nu vecene aka prasīsi, kā tā "sie te esot tikuši? Nu Ancīc ar Grietīnu visn izstāstīši. Ka tā, ta vecene sacīsi, lai nākot mājīnā iekšā. Ancītis ar Grietīnu gāši mājīnā iekšā. Vecene Grietīnu pieņēmusi par mājīnas apkopēju un Ancīti tūlītan ielikusi aizgaldā un sākusi barot. Aizgaldā bīš tāds caurums un pa to katru nedēļu bīš Ancīšam jāizbāš mazais pirkstīc un vecene tā bīsi ragana aplūkāsi, vai tas jau esot dau[dz] resnāks.

Pirmo nedēļu Ancītis pa caurumu izbāsis mazo pirkstīnu un otru nedēļu ar darīš tāpatēm. Bet tā viņč apķēries, sak', uz labu tāda barošana nau, jo ragana bīsi traki priecīga, ka šis pa to laicīnu esot dau brengāks paiīcies. Bet nu Ancīts nozndis mazo pirkstīnu, kamē tas pavisam kaulains paiicis un tā bāzis to raganai. Vecene bīsi traki errīga, ka šo nobarot vie nevarot.

Tā nu tas gāš labu laicīnu, Ancītis arvienu vē nozīdis savu mazo pirkstīnu un to vienmēr grūdis caurumā, ka vecene prasīsi, lai parāda. Pēdīgi vecene noskaitusies un likusi Grietīnai nokurināt makten karstu krāsni. Ka krāsns bīsi nokurēsies, tā vecene likusi Grietīnai, lai bāžot galvu līdz pleciem krāsnī iekšā un paprovējot, vai krāsns esot īsten nokurināta. Bet Grietīna vis nebīsi duma. Šī vis nebāzusi galvu krāsnī, bet sacīsi, ka nemākot un nemākot. Nu vecene noskaitusies un pieskrēsi pie krāsns un grūdusi galvu iekšā. Tiklīdz vecene iegrūdusi galvu krāsnī, ka Grietīna tūlitam saķērusi veceni aiz kājām un iegrūdusi krāsnī iekšā un vecene izcepusi, ka nočaukstēsies vie. Tagadīt nu Grietīna skrēsi pie Ancīša un izlaidusi to no aizgaldas.

Nu ragana bīsi pagm. Ancītis ar Grietīnu palikuši turpatēm sukura un pīrēgu mājīnā un dzīvoši laimīgi.