2. A. 327 A. J. Ozoliņš Lubānā, M. Celmiņa kr. AŠ, IIl, 7a.

Pagānu zemē dzīvoja brālis ar māsu nabadzīgā būdiņā. Tēvs bija jau priekš kādiem gadiem nomiris un tagad viņiem nomira māte. Kad abi bērni bija vecāku padomiņu iztērējuši, tad viņiem pietrūka i maizes ko ēst.

Viņi zināja, ka ne visai tālējos nāburgos raganai esot jumts no maizes garozām. Brālis atstāja māsu vienu pašu mājā un pats, kā vecāks būdams, gāja uz raganas mājiņu, lai varētu kādas garozas no raganas jumta nolavīt. Kad jau tumšs metās, tad kāpa viņš uz jumta un sāka garozas plēst, ka grabēja vien.

Ragana, jau gulēdama, troksni izdzirda un sūtīja savu dēlēnu, lai paskatoties, kas tur klaudzina. Raganas dēls, izgājis no istabiņas, arī jautā: "Kas tad tur klaudzina?"

Uz to garozu plēsējs atbild: "Vēja māte un Klaugas dēls!" Raganas dēls ar to pilnā mierā, iet istabā un pasaka īsi mātei, ka Vēja māte un Klaugas dēls klaudzinot. Ragana arī paliek mierā un domā, ka vējš vien to troksni taisot. Tā garozu plēsējs netraucēts pieplēsa garozu krietnu nastu un aiznesa savā mājā.

Nu viņiem ar māsiņu bija atkal kādu laiku ko ēst. Kad tās garozas bija izmērcēdami apēduši, tad gāja brālis atkal otru reizi un tādā pašā vīzē sūtīto raganas dēlu izmānīdams, atnesa otru nastu ar garozām.

Bet kad jau tās bija apēstas, tad trešā reizā māsa vairs ne par ko nepalika mājā, bet gāja brālim līdz, lai varētu divas nastas atnest. Ragana bija nomanījusi, ka vējš vien šās jumtu tā nevarējis noplēst. Kad brālis ar māsu uz jumta uzkāpa un sāka klaudzināt, tad viņa nesūtīja vis vairs dēliņu, bet gāja pati skatīties. Laukā izgājusi tā sauca: "Kas tad tur klaudzina?"

Un brālis atkal tāpat atbildēja: "Vēja māte un Klaugas dēls." Māsa, šādu jocīgu mānīšanu izdzirdusi, sāka skaļi smieties. Ragana, to dzirdēdama, sasauca mudīgi visus savus dēlus un brāli ar māsu abus saķēra.

Viņi būtu tos tūlin nokāvuši un pēc pagānu ieraduma apēduši, bet kad tie tā badu ciezdami, tikai garozas vien ēzdami, bija ļoti nokaltuši, tā sakot, tik kauli un āda palikuši, tad ielika tos cietumā un sāka baŗot. Viņiem nu deva labu vien barību un visu vairāk tos baŗoja ar riekstu kodoliem un saldu pienu.

Kad jau kādas nedēļas tā bija baŗoti, tad sestdienas vakarā piegāja ragana pie barības iesniedzamā lodziņa un pavēlēja puikam ar meiteni, lai izbāžot pirkstiņu. Brālis ar māsu nešāva vis pirkstiņu, bet paķēra savā cietumā apgrauztu kaulu un izšāva to. Ragana, to domādama par pirkstiņu, iekoda tajā. pakratīja galvu un teica, ka vēl par cietu esot.

Baroja vēl vienu nedēļu un sestdienas vakarā prasīja atkal, lai puika ar meiteni izšaujot pirkstiņu. Nu tie izšāva tuteniņa spalu. Ragana iekoda, pakratīja galvu un teica, ka vēl par cietu esot.

Baroja atkal vienu nedēļu un sestdienas vakarā prasīja, lai izšaujot pirkstiņu. Nu viņi izšāva liepas kaulu, applēstu liepas koku. Ragana iekodusi pateica: "O ja, diezgan mīksts jau ir!"

Viņa atslēdza cietuma durvis un veda māsiņu ārā, bet brāli ieslēdza vēl turpat.

Istabā bij krāsns jau visu dienu kurināta; bet ka nu raganai nebija maizes lāpstas, tad viņa sūtīja to pašu meiteni uz nāburgiem, lai atnesot, teikdama, ka maize esot jācep. Kad meitene nāburgos prasīja maizes lāpstas, tad nāburgi, goda cilvēki, nomanīja, kādēļ lāpsta vajadzīga.

Viņi pamācīja meiteni: Ja ragana liekot gulties uz lāpstas, tad lai gulstoties šķērsu, un kad ragana sakot, ka lai garām gulstoties, tad lai prasot raganu, lai pamācot, kā jāgulstas. Kad ragana mācīdama uzgulstoties, tad lai ķeŗot lāpstu un grūžot mudīgi pašu krāsnī.

Kā sacīts, tā darīts. Pēc ilgākas mēģināšanas meitenei uzgulties uz lāpstas, ragana grib meiteni pamācīt un gulstās pati uz lāpstas. Vēl ragana nebija par godu uz lāpstas uzgūlusies, kad jau meitene to bija krāsnī iegrūdusi, un biezu dzelzs plāti krāsnij priekšā aizspiedusi. Nu ragana sāka lūgties, lai laižot šo no krāsns ārā; šī pildīšot abus ar brāli vaļā un došot vēl līdz naudas podiņu, kas esot kambarī zem dzirnavām.

Bet meitene nelikās vis pielūgties. Tā tecēja uz cietumu, atmeta krampi, izlaida brāli laukā un, paņēmuši no raganas iestāstīto naudas podiņu, laidās abi bēgt, ko kājas jaudāja.

Labu gabalu skrējuši, tie satika cūku ganus, iedeva pa gabaliņam no zelta naudas un piekodināja, lai nesakot, ja kāds prasot, ka te esot puika ar meiteni aizskrējuši. Vēlāk satika zirgu ganus, pieguļniekus, iedeva arī tiem pa gabaliņam zelta un piekodināja, lai nesakot, ka šie te aizskrējuši. Beigās satika tie sirmu vecīti, iedeva arī tam gabaliņu zelta un piekodināja nesacīt, kur šie aizskrienot.

Par to laiku, kamēr viss tas notika, bija raganas dēli pirtī. No pirts atnākuši, tie skatījās, skatījās pēc mātes un domādami, ka laikam esot aiznesusi palikušajam cietumniekam ēst, tie vilka paši gatavo cepeti no krāsns ārā un sāka ēst. Tie ēda, ēda palielīdami, ka esot gan mīksta papiņa (gaļa), līdz kamēr viens brālis paņēma roku, uz kuŗas pirksta raganai bija zelta gredzens; tad tikai tie iesaucās brīnēdamies: "Un mūsu pašu māmiņa!"

Viņi aiztecēja uz cietumu, un kad i puiku tur vairs neatrada, tad tecēja viņi uz cūku ganiem un tiem bargi uzprasīja, vai neredzējuši puiku ar meiteni bēgam. Un muļķa bērni arī nobijušies pateica, ka tur un tur aizskrējuši. Tālāk skriedami satika tos pašus pieguļniekus; arī tie parādīja, kur puika ar meiteni aizskrējuši,

Bet kad tie vecīti satika un jautāja, vai redzējis puiku ar meiteni bēgam, tad tas, negribēdams tiem stāstīt, sāka tiem gluži citu muldēt un stāstīt, ka šim neesot ne siens appļauts, ne rudzi sēti, ne lini plūkti, nekas, nekas neesot padarīts.

Par šādu vecīša muldēšanu noskaitušies, tie laida skriet bez kādas ziņas, kur kuŗais padomājis, un no ātras skriešanas visi nositušies pie alkšņiem un apsēm, tādēļ vēl i šo baltu dienu alkšņiem mi apsēm aiz mizas ir asinis.

Bet brālis un māsa nopirka par raganas naudu brangu ciemu un dzīvoja laimīgi; nekas tiem netrūka.