3. A. 327 A. Konstantins Dāvids Apē, D. Ozoliņa "Raganas". Etn. III, 1893. 121. 1. p. LP, VlI, I, 1001. 1. p. AŠ, III, 7b.

Kāds gana puika ganījis govis pa meža malu nu tur viņam citas govis nozudušas. Viņš iet mežā un meklē, bet nevar dabūt. Tas domā, ka būs jau no meža laukā izgājušas, bet uz lopiem ejot, mana, ka ir apmaldījies, un nevar vairs no meža laukā tikt. Pa mežu staigādams, ierauga sukura mājiņu. Pie tās pieiedams, sāk to krimst. Te tūlin iznāk trīs raganas un viņu ved iekšā. Tās viņu labi pabaŗo, dod ēst, cik sirds nes, un vīnu dzert, cik gribas. Kad puika paēdis, tad tas lūdz, lai šam ceļu parādot uz māju. Viņas gan parāda, bet nelaiž vis viņu projām. Raganas viņu ieliek kādā aizgaldā, tā ka šis nekur nevar tikt, tikai mazu caurumiņu pirksta resnumā atstādamas, pa kuŗu lai drusku gaisma iespīdētu, un mazas durvtiņas, pa kuŗām tam ēdienu pasniedza. Tur raganas viņu labi baŗoja cepetim.

Kad tas nedēļas trīs bija ēdināts, tad raganas sacīja, lai izbāžot pirkstu pa mazo caurumiņu, lai varot redzēt, vai jau tiešām brangs. Puika, atradis mazu kauliņu, to izbāza pa caurumiņu sava pirksta vietā. Raganas, kauliņu aptaustījušas, saka: "Vēl kulains un neģeld cept!"

Raganas baŗo to vēl mēnesi, bet pēc tā puika atkal izbāž to pašu kauliņu. Puika raganām vēl par kaulainu, un viņas apņemas to vēl vienu mēnesi baŗot ar vēl jo labākiem ēdieniem.

Kad mēnesis galā, tad raganas liek, lai parādot tagad pirkstu. Šoreiz puika rāda savu pirkstu. Raganas saka: "Nu ir labs!" un veda to no aizgaldas laukā, vienai to tām viņš bija jācep. Tad pieved puiku pie krāsns un liek, lai gulstas pannā. Bet puika atbild, ka šis nemākot, lai šam parādot, kā esot jāgulstas. Bet tikko ragana uzgulusies, tad puika to tūlin iegrūda krāsnī, aizlika durvis priekšā, lai tur izceptu, un pats aizbēga.

Šī bija pati saimniece, citas raganas bija laukā izgājušas. Kad vakarā divas citas raganas pārnāca mājā, tad tās tūlin gāja pie krāsns un vilka pannu ar domāto puikas cepeti laukā, nebēdādamas par saimnieci, kur tā aizgājusi. Pie cepeša gredzenu ieraudzīdamas un to apskatījušas, pazina par savas saimnieces gredzenu un tūlin nomanīja, kas noticis. Viņas tūlin devās puikam paka un to arī drīzi panāca.

Raganas viņu veda atpakaļ un puiku gribēja tūlin izvārīt, bet šis droši atbildēja, ka šā vis viņas nevarot izvārīt. Viņas prasa: " Nu, kā tad tevi var izvārīt?"

Puika atbild: "Ietiniet mani desmit palagos un trīsdesmitpiecos kažokos un liekat katlā vēl vāku virsū!" tad tikai šo mīkstu izvārīšot. Raganas tā dara un pašas aiziet projām.

Puika, zinādams, ka šās projām aizgājušas, izlien no katla

laukā, atstādams drēbes katlā, lai tās vārās. Dabūjis pāra vīžu, tas apaun kājas, bet tā, ka papēdis ir priekšā un galva (purns) pakaļā. Tā saāvies, puika bēg, ko nagi nes, un pieskrien pie liela ezera un tur uzkāpj kādā augstā kokā, gribēdams tur pa nakti pārgulēt, jo vakars jau bija klāt. Raganas, vakarā mājā pārnākušas iet tūlin pie katla lūkot, vai jau būs mīksts izvārījies, bet viņas par lielu brīnumu atrod katlu tukšu un mana, ka puika ir viņas piemānījis un aizbēdzis. Tās dodas atkal puikam pa pēdām pakaļ, nemaz neraudzīdamās, ka pēdas bija otrādi, tikai pēc pēdu smakas. Viņas noskrien līdz ezeram, kur puika bij kokā. Tolaik mēness spoži spīdējis un puikas paksrēslis (ēna) bija tāli ezerā redzams. Raganas, pakrēsli ezerā ieraudzīdamas, domāja, ka puika ezera virsū guļ. Klāt nevarēdamas pietikt, viņas gribēja ezeru tukšu izdzert un dzēra, dzēra, kamēr pašas pušu pārplīsa. Pēc tam puika laimīgi pārgāja mājā.