4. A. 327 A. Vasilnieks. Nogalniekos, pie Talsiem. LP, V, 3, 10.

Vienam tēvam bij dēlēns, Ansiņš vārdā. Tas ganīja avis. Bet tur atnāca raganas meita un prasīja: "Ansiņ, atdod man vienu jēriņu."

Ansiņš nedeva. Tad raganas meita iebāza Ansiņu maisā un nesa mājā. Bet Ansiņš bija gudrs, izvilka nazi no kabatas, pārgrieza maisu un izlīda laukā. Raganas meita nes, nes maisu un nemaz nesajēdz, ka maiss vieglāks palicis Ansiņš laukā. Pāriet mājā, un apskatās gan, bet jau par vēlu. Nu raganas meita otrreiz gāja Ansiņam jēriņu prasīt. Ansiņš atkal nedeva. Tad tā sasēja Ansiņam rokas un kājas, iebāza maisā un pārnesa mājā. Otrā dienā vecā ragana ar meitu taisījās ciemā, vai kur, un ielika Ansiņu katlā, lai kamēr šīs nebūs mājā Ansiņš izvārītos vakariņām. Bet vecai raganai bija palicis mazs bērns šūpulī. Un ko nu Ansiņš darīs? Viņš nav vis muļķis līdz abas raganas aizgājušas, tā mans Ansiņš no katla ārā, paņem raganas bērnu no šūpaļa un ieliek to savā vietā, lai vārās vakariņām; bet pats atkal uzkāpj liepā un gaida, kas nu īsti notiks. Vakarā pārradīsies abas raganas un pirmais solis tūliņ pie katla vakariņas raudzīt. Aprauga, mīksts, kas mīksts un sāk ēst. d, ēd beidzot meita iesaukusies, durvīs stāvēdama: "Kripš, kripš sveša bērna kauliņš!"

"Nekā! kripš. kripš paša bērna kaulinš!" Ansiņš liepā pasmējās. Nu raganas meita apmanīja, ka nav vairs labi. Tūda ieskrēja pie tēva: "Nāc, nāc Ansiņš mūs piekrāpis, Ansiņš tup liepā!"

Tēvs paķēra cirvi un cirta liepu nost. Tagad Ansiņš redzēja joki vairs nebūs. Bet Ansiņam bij teicams auniņš : ko vien vēlējās, to viņš izdarīja. Un kā pa laimi auniņš bija atkūlies, Ansiņu meklēdams, liepas tuvumā un brēca pēc Ansīša. Patlaban liepa krita ar visu Ansiņu; bet Ansiņš iesaucās: "Auniņ, auniņ, kur tu esi?"

Tā auniņš, vēl ātrāk gandrīz par zibinu, pakampa savu Ansiņu uz ragiem un aiznesa mājā.