8. A, 327 A. 1653 B. J. Simenovs Dolē, Brīvzemnieka kr. 57, VII, I, 10068. AŠ, III, 7m.

Reiz bija tēvs, tam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Gudros dēlus raidīja tēvs maizi papelnīt; bet muļķis arī grib iet līdz. Neko darīt, laida arī muļķi. Iet, iet visi trīs brāļi aiziet līdz vienai ēkai ar dzelzs vārtiem. Pieklauvē, vārti atveŗas, tāda vecīte šos ielaiž iekšā. Ielaidusi, sāks vaicāt, ko šie te vēloties?

Brāļi atbild: "Darba!"

"Labi, tad paliekat pie manis, ēdināšu jūs ar pienu un riekstu kodoliem, došu naudas, cik vien jaudāsit nest."

Brāļi palika. Tad vecene visus trīs ieridēja tādā kūtī un nu baroja, cik vien pretim ņēma. Pēc kāda laika vecenei likās, ka diezgan šie baroti. Viņa aiziet uz kūti un saka: "Izbāžat pa šķirbu viens no jums mazo pirkstiņu!"

Gudrie brāļi baidījās to darīt, bet muļķītis izbāza skalganu pa šķirbu. Tumsā vecene nenoskārta, ko tur tai izbāza, viņa paņēma nazīti, nogrieza skalganam galu un aptaustīja, sacīdama: "Ne. vēl nav trekni, jābaro vēl!"

Pēc kāda laika vecene atkal kūtī, lai izbāžot mazo pirkstiņu. Muļķis saka gudriem brāļiem: "Bāžat nu jūs šoreiz!"

Bet gudrie baidījās to darīt. Tad muļķis atkal izbāza skalganu pirkstiņa vietā, ātrumā notraipīdams tam galiņu mazliet ar siekalām. Nogrieza vecene skalganam galu, aptaustīja: jau daudz maz esot gan tauku, bet diezgan vēl neesot, jāpabaŗojot vēl.

Pēc kāda laika vecene atkal kūtī: "Nu, bāžat kāds pirkstiņu laukā!"

Vajadzēja atkal muļķītim bāzt. Izbāza skalganu, bet nu notraipīja tam galu viscaur ar siekalām. Vecene nogriež skalganu, aptausta: "Nu pašu laiku. labi!" Lai viens no viņiem lienot ārā, būšot to vannā nomazgāt. Neko darīt, līdīs muļķis. Iesēdies vannā; nomazgājās un, gāja atpakaļ uz kūti.

Nu vecene sauca otru. Bet gudrie brāļi ne viens, ne otrs nedrīkstēja vannā iet. Ko nu? Bija jāiet muļķim pa otram lāgam. Vecene nemanīja nemaz, ka tas pats atnācis, jo visi trīs brīnum bija vienādi, kā jau pa laikam brāļi mēdz būt. Tā muļķis nomazgājās otrreiz un vēl trešreiz abu brāļu vietā.

Bet trešreiz vecene vairs nelaida muļķi atpakaļ uz kūti un sacīja: "Gulies garniski lizai virsū, tai, kas tur krāsns priekšā!" Krāsns jau trīs dienas no vietas bij kurināta. Tomēr muļķis

nemāk nu lizai uzgulties, arvien šķērsām iznāk. Gan māca, gan stāsta vecene, kā gulties, bet muļķis nejēdz un nejēdz. Neko darīt, gulsies vecene pati lizai virsū, lai ierādītu. Tiklīdz uzgulās, muļķis iešāva veceni pašu krāsnī un aiztaisīja durvis cieti jo cieti. Gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni, vienus sānus pat izspēra bet briesmīgais karstums tomēr pievārēja, izcepa šī.

Ko nu brāļi vairs gaidīs? Spr ūk projām, saprotams. Izmuka pa dzelzs vārtiem, muļķis saka: "Ņemsim vārtus līdz!"

Gudrie atbild: "Labi, ja bez vārtiem spējam izmukt, kur nu vēl ar dzelzs vārtiem."

Bet muļķis tomēr ņēma un ņēma vārtus līdzi. Iet, iet aiziet līdz vienam mežam, uzbrūk nakts, jāliekas gulēt. Bet zemē gulēt brāļiem nelikās droši, salīda kokos. Arī muļķis uzlīda kokā,

paņemdams līdz ir savus vārtus. Gan brāļi nevēlēja, bet šis ņem un ņem.

Pa tām starpām bija pārnākuši vecenes dēli, velni, priecādamies, kā māte izcepusi gardu kumosu. Izrāvuši cepeti no krāsns, :sāks to rīt. Jau apēda gandrīz visu, te apmana pirkstiņā gredzenu un nu atjēdzas, ka paši savu māti aprijuši. Aizskrien uz kūti skatīties, kūtī neviena paša.

Nu dzinās brāļiem pakaļ panāca pie koka, kur brāļi gulēja. Tūlin iekurināja uguni un nometās apakš tā koka, gatavodami sev vakariņas. Muļķis kokā saka brāļiem: "Man briesmīgi mīst gribas, es mīzīšu tiem virsū."

Gudriem brāļiem palika bail, tie neļauj. Bet muļķis nemaz neklausās miezn virsū velniem. Velni par to brīnum priecājās, sacīdami: "Dievs par mums apžēlojies, siltu lietutiņu mums sūta."

Pēc tam muļķim iegribas dirst nu atkal velni nopriecājās: "Dievs mums dod mīkstus ķiļķenus." Bet kamēr muļķis tur rīkojas, grozas, locas izkrīt no rokām vārti un brīkšķēdami, brākšķēdami, līdzīgi pērkonam, nogāzās zemē, visus zarus kokam vēl noplēzdami. Velni bez g pārbijās, domādami debess sagāzusies; jo vārti tiem bija taisni virsū uzkrituši. Visi aizspruka, kur katrs zinādams.

Brāļi nolīda no koka un muļķis priekā sāks stabulēt. Te viens velns, drošāks par tiem citiem, nāks atpakaļ stabuli klausīties, aplam šim tīk klausīties. Beidzot ies muļķim klāt, lai iemācot viņam arī stabulēt. Muļķis saka: "Izstiep mēli!"

Velns izstiepa.

"Kas tev tur par melnumu mēlei, pagaidi, nokasīšu ar naželi."

Velns auj arī kasīt. Bet tiklīdz muļķis velna mēlei piekļuva, šņaukt nogrieza mēli pavisam nost. Velns aizskrēja citiem biedriem pakaļ un brēc, urinādams: "Ļer, er, er!"

Citi velni domā: "Tas jau nu ir tas, kas debesis sagāzis, skrien mums pakaļ."

Un ko tikai māk, projām, atstādami zirgus, ratus visu, visu. Brāļi nu sakrāva visas dārgās velnu lietas ratos un pārbrauca bagāti mājās.