9. A. 327 A. 1653 13. LP, V, 3, 2. AŠ, III, 7p.

Kādam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Reiz visi trīs brāļi maldās pa mežu un iemaldās mazā mājiņā, kur paliek par nakti. Tai mājiņā dzīvo ragana ar trim meitām. Gulēt ejamā laikā ragana ieved brāļus sevišķā istabiņā un saka: "Guliet nu guliet; bet rītā jums jāizcep gailītis!"

Labi. Otrā rītā itin agri ienāk viena raganas meita brāļus modināt, sacīdama: "Kuŗš no jums pirmais nāks gailīti cept."

"Ej tu!" gudrie brāļi izstūmuši muļķīti.

Raganas meita aizvedusi muļķīti pie izkurinātas krāsns un likusi uz lizu gulēt, ka nu šaut iekšā. Bet muļķītis teicis: "Rādi, kā lāgu nemāku!"

Raganas meita nogulusi uz lizu un rādījusi: "Tā, tā!" Muļķītis ātri saķēris lizu un iešāvis meitu krāsnī. Vakarā pie vecās raganas atnākušas citas raganas. Vecene izrāvusi cepeti no krāsns un lielījusies: "Re, re, kas par mīkstu gailīti. Rītvakar ēdīsim otru gailīti. Manas meitas jau prot izcept gailīšus"

Otrā rītā itin agri ienāk otra raganas meita brāļus modināt: lai nākot gailīti cept! Gudrie atkal izstumj muļķīti. Muļķītis ar šo meitu tāpat izdara. Vakarā sanāk raganas, vecene lielās: "Re, re, kas par mīkstu gailīti! Mana otra meita arī māk gailīšus cept; bet rītvakar ēdīsim trešo gailīti."

Trešā rītā ienāk trešā raganas meita brāļus modināt : lai nākot gailīti cept! Gudrie atkal izstumj muļķīti. Trešā liek uz lizu gulēt, muļķītis saka: "Parādi nemāku!"

Kā šī nu rādīs, muļķītis iegrūž krāsnī. Vakarā sanāk raganas, vecene lielās: "Re, re, visas manas meitas māk gailīšus cept!" Raganas apēdušas trešo raganas meitu un tagad aizgājušas.

Bet vecenei vienai palicis gaŗš laiks: saukusi meitas nekā. Nu meklējusi un meklējusi pa visiem kambaŗiem nekur un nekur. Beidzot ieklupusi pie brāļiem itin traka: "Kas manas meitas izcepis?"

"Es, es!" muļķītis atteicis. Nu ragana dusmās kritusi muļķītim virsū! bet muļķītis pāršķēlis ar cirvi raganu divās daļās. To vienu pusi atstājis zemē, to otru paņēmis līdz un aizgājis ar brāļiem uz: citu pusi. Gājuši, gājuši pienācis atkal vakars. Sarunājuši visi trīs egles galā pārgulēt. Labi uzlīduši eglē. Bet necik ilgi dzird ar zvaniem zirgus pie tās egles, uzkuŗ uguni un nu vārīs vakariņas, tērzēdami: "Ko zagsim šonakt, ko zagsim šonakt?"

Gudrie brāļi tīri trīc, cik bail no zagļiem; bet muļķītis iečukst: "Es sviedīšu raganas pusi katlā rokas notirpušas turot!"

Šie gan biksta, lai nesviež, zagļi nolietāšot viņus; bet muļķītis neklausa, laiž raganas pusi zemē, taisni katlā. Zagļi no sviediena briesmīgi sabīstās un aizbēg. Muļķītis paņem zagļu zirgus un aicina lielīdamies brāļus mājā braukt. Tomēr viens zaglis vēl atloba paskatīties, kas īsti tur kritis. Bet muļķītis tam izrauj mēli un tad palaiž. Zaglis bez mēles nelabā baisā iebļāvās nevarēja labi izbļaut. Citi zagļi no tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk

sabijās un aizbēga tālu tālu; muļķītis turpretim ar brāļiem pārbrauca smiedamies mājā.