10. A. 321 A. J. Bergmanis 1877. g. Bārtā, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 3, III. AŠ, III, 7v.

Vecos laikos viens gans padzina savas govis lielā mežā, lai tās tur vienas visu dienu ēdot, un pret vakaru gāja savākt, mājās pārdzīt. Bet meklēja, meklēja nevarēja un nevarēja govu atrast; beidzot vēl redzēja, ka meklēdams pats bija paklīdis (nomaldījies). Sāka ir tumsa mesties un kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi mājas esot. Nu skraidīja, sauca, brēca; bet nei kas atsaucās, nei arī kāda ceļa varēja atrast. Tā brēcot un skraidot, viņam arvienu vairāk satumsa un zari un krūmi noplosīja skrejot gan rokas, gan ģīmi.

Uz vienu reizi tam iekrita prātā augstā kokā lipt [kāpt], voi no tā nevarētu kādu klajumu, voi māju uguni ieraugt? Un ja ne, tad turpat kokā nakti pārciest, jo tur no zvēriem nebūšot bail.

Kad nu koka galotnē bija uzlipis, tad riktīgi, ierauga gan kādu māju uguni spīdam. Nu to pusi labi ielika vērā un nolipis steidzās, cik spēdams, tiešām vien (pārtiešus) uz to pusi skriet. Noskrēja tur, atrada pavisam svešas mājas. Bet piekusis, skaidri noslāpis pa rasu un ūdeņiem tiešām brizdams, tas tencināja Dievam, kad tikai pie ļaudim un tūlin papumpināja pie dur(v)im. Iznāca bagāta, bet ērmīgi ģērbusies sieva, prasīdama. ko te tik sebu meklējot? Gans brēkdams stāstīja, ka paklīdis, noslapis, pavisam piekusis esot, lai jel laižot iekšā un aujot līdz rītam pārgulēt, atdusēties.

"Nāc jel, nāc, nabaga bērniņ!" sieva ieteicās un ieveda labprātīgi iekšā.

Bet iekšā radās pie galda sēdis, lielbārzdu vīrs, neganti skatīdamies. Tas kŗavāja spēļu kārtas un teice uz sievu: "Liec tam suķim pie krāsnes apsēsties, lai viņš sasildās un dod tam arī ko laba paēst!"

Pa kādu brītiņu sieva tam palika skutulu (podu, b]odu)j ar asiņu kukulīšiem (ķiļķiniem), gaļu un lika, lai ēdot. Bet viņš ēzdams sabijās tā ka ir kaŗote no rokas izkrita jo gaļu domādams ēst, atrada skutulā cilvēka roku. Ēst tas neviena kumosa vairs nevarēja, skaidri taču redzēja, ka bija iekritis cilvēku ēdēju nagos. Viņš palika bēdīgs un rūpīgs un, lai gan novārdzis, miegs vairs nebija ne prātā. Tikai gudrodams gudroja, kā vēl izglābties? Beidzot izlikās snaužus. Cilvēku ēdēja sieva, to redzēdama, pamete salmu maišeli turpat uz krāsns mūrīti un apguldināja to.

Nu tā ar vīru un bērniem sēdās ap galdu, ēde gaļu bez maizes un cits citu redzināja, lai tik(ai) ēdot, gaļas esot diezgan, rītam vēl suķis pie krāsns guļot! Labi paēduši un piedzērušies, tie likās gulēt un drīzi vien aizmiga. Nu ganelis domāja mukt. Klusītēm pacēlies, uzmeklēja dur(v)is; bet tavu nelaimi! dur(v)is cieti bija noslēgtas. Neko nebija darīt dikti bēdīgs noskaitīja vēl, cik mācēdams, pātarus, likās uz maišeli un drīzi, piekusis un novārdzis, arī iemiga.

No rīta slepkavas sieva piecēle ganeli un lika tam savu bērnu šūpot. Pati izgāja pie akas pēc ūdeņa, uzlika lielu grāpi (katlu) uz uguni un tad izgāja vēl šādus, tādus citus darbus darīt. Pa to starpu ganelis paņēme no šūpuļa slepkavu bērnu, iznese to ķēķī un iebāze tai grāpī, kuŗā viņu domāja vārīt. Ūdens bija jau verdošs un bērns tūlin nopluka. Nu vēl ganelis sakurstīja stiprāk uguni, tad pats izmuka pa dur(v)im, uzlipa kuplā kokā un paslēpās. Slepkavine visu, kas darāms, padarījusi, nāce ķēķī raudzīt, voi ugune neesot pavīsam izdzisusi? Bet atradusi uguni pil(n)ā degšanā degam un katlā kaut ko jau verdam, domāja: vīrs to ganeli jau esot nokavis un grāpī ielicis. Viņa vēl sabikstīja uguni, lai nu jau tik(ai) verdot. Bet viņai tā paleisti (ērmīgi) izrādījās, šķīzdamās, tam grāpim no tā ganeļa vajadzējis jo pil(n)am būt. Bet tūliņ atkal apmierinājās, ka tas pailgi vārīdamies, būšot palicis mazāks.

Un tā domādama, ņēme tik(ai) no grāpja laukā, sagraizīja padižos gabalos, ielika lielā skutulā, nesa istabā, lika uz galdu un sauce vīru un bērnus ēst. Logs bija atdarīts un stāvēja vaļam. Drīzi visi bija pie galda, ēde un rija kā vilki, ir pat kaulus grauze, ka brikšēja vien teikdami: "Kripš, kripš ganeļa mīkstie kauleļi!"

Ganelis, to dzirdēdams, atsaucēs kokā: "Kripš, kripš slepkavu bērna kauleļi!"

Nu tie to dzirdēdami, sašutuši iesaucēs: "Ak tu vel(n)a krupis!" un skrēja pa dur(v)im laukā, kliegdami, brēkdami. Bet ganelis tik(ai) iesaucēs: "Tprru, tprru, tprru mana tēva zilais bullīti!"

Tuliņ maurodams vien atskrēja liels, zils bullis, apstājās apakš tā koka, kur ganelis paslēpies un skatījās uz augšu. Nu ganelis steigšus vien lēce tam mugurā un zilais bullis pacēlēs gaisā, aiznese to projām, izglābdams no gaidāmās nāves.