11. A. 327 A. A. Lerchis Puškaitis Džūkstē- Pienavā. LP I, 137. AŠ, III, 7e.

Kāda pamāte tura savu pameitu it kā suni. Vienu dienu, pamātei maizi cepot, pameita lūdzas ēst. Bet šī tev dos maizi. Labāk aiztriec meitu mežā vilkaču būdiņā. Tēvam tai dienā gadījies mežā strādāt. Tas ierauga meitu vilkaču būdiņā un vakarā pārved mājā.

Tomēr no rīta, tēvam aizejot, niknajai pamātei tas pats Jaunais sirdī: tā triec atkal meitu mežā. Bet nu gadās meža malā vecs vīriņš. Pamāte solās vīriņam daudz ko maksāt, ja šis meitu nogalināšot.

Vīriņš apņemas. No rīta vecais vīriņš nokauj kaķīti, izņem sirsniņu un nones pamātei par meitas sirdi rādīdams. Pamāte paņem sirdi, izkurina krāsni un nu ceps, kā lielāko gardumu. Kad sirsniņa izcepusi, tad vecais vīriņš saka: "Sniedzies nu cepetim pakaļ, lai nesagruzd!"

Pamāte sniedzas; bet vecais vīriņš aizcērt krāsns durvis un pamet nikno pamāti ceplī.

No tā laika pameitai bij miers.