12. A. 327 A. Teicēja 45 g. vecā V. Kromane, Kultūras balss kr.

Kaidam veiram nūmyra sīva un palyka divi bārni: puika ar meitiņu. Tāvs nailgi padzeivuoja unotkon apsaprecēja. Ūtra juo sīva beja rogona: Pamuote, rogona, cīši nairedzēja bārnu, un pastuovīgi syudzējās veiram, ka bārni juos naklausa. Kaidu reiz rogona soka sovam veiram: "Ved bārnus uz mežu un atstuoj tur!"

Tūs rogonas vuordus dzierdēja puika un jis soka sovai muosiņai: ,,Īsim, muosiņ, pīlosīsim akmentiņus!"

Bārni aizskrēja, pīlasīja akmentiņu un atskrēja uz ustobu. Tad tāvs soka: "Īsim, bārni, uz mežu ūguos!"

Un jī aizguoja. Īt tāvs ar bārnim, bet puika pa vysu ceļu vys svaida pīlasītus akmentiņus. Tāvs īvedja bārnus dziļā mežā un soka: "Bārni, palasīt ūgu, bet es īšu molkas cierstu. Vokorā es atīšu un reizē aizīsim uz sātu!"

Bārni palyka, ūgas lasīdami, bet tāvs, paguojis mežā drusku tuoļuok, pīsēja pi kūka dēli un pats aiguoja uz sātu. Bārni losa ūgas un dzierd, ka tāvs natuoli cierš molku. Jau bārni pīlasīja ūgu un suoka mestīs mikrēslis, bet tāva vys nav. Sadūmuoja bārni it uz tāvu un aizguoja. Veras bārni, ka tāva nav, bet vējs kloudzynuoj pīsītu pi kūka dēli. Tad bārni pa pīsvaidītim akmentinim atguoja uz sātu. Rogona lomuoj sovu veiru un soka: "Reit otkon ved bārnus uz mežu un īved dziļuok, ka ji sātas naatrostu!"

Atguoja reits. Lai gon tāvam beja žāl sovu bārnu, bet darīt cyta nikuo naatlyka un jis nūvedja sovus bārnus uz mežu. Puika otkon, īdams pa ceļu, svaidīja maizes garūziņas. Tāvs īvedja bārnus dzii, dziļi mežā un soka: "Bārni, losīt ūgas, bet es īšu molkas cierstu! Vokorā es pēc jyusu atīšu!"

Bārni palyka un tāvs, paguojis drusku tuoluok, otkon pīsēja pi kūka dēli, lai vējs kloudzynuoj, un pats aizguoja uz sātu. Bārni pīlosīja ūgu un gaida tāva. Jau metjas mikrēslis. Bārni sadūmuoja tī uz tāvu, kur tys cierš molku un, aizguojuši, atroda tū pašu dēli pīsītu pi kūka, bet tāva nabeja. Bārni suoka meklēt tuo ceļa, pa kuŗu atguoja, bet naatroda, jo putnini beja salasījuši nūsvīstuos gorūziņas. Jau īstuoja nakts, bārni paleida zem vīnas egles gulātu un aizmyga.

Reitā pasamūda bārni un īraudzēja pi jīm stuovūt kaidu bailīgu sīvīti. Tei beja rogona. Rogona soka bārnim: "Voi nagribit, bērniņi, ēst?"

Bārni beja izolkuši un aizguoja kūpā ar rogonu uz juos muoju. Rogona pabaruoja bārnus, puiku īlyka aizgoldā, bet meitiņu aiz cepļa un baruoj. Reizi rogona izkurinuoja cepli, izjēmja nu aizgolda puiku un soka: "Gulstīs uz iuopstas, es tevi izcepšu!"

Puika jai atbildēja: "Es nazynu, kai gultīs!"

Tyuleņ rogona paša atsagula uz luopstas un soka: "Tai vajag gulēt!"

Napaspēja rogona izsacīt itūs vuordus, kai puika īgryudja jū ceplī un tur jej sacapa. Palyka bārni vīni paši un šūdīņ dzeivuoj tymā muojiņā laimīgi.