14. A. 327 A. Baicku Broņa Kapeņu pag. Zaikovas ciemā. B. Spūļa kr.

Vīnai muotei beja dēliņš Ante. Puisānam beja vēl tik desmit godu, bet viņš drūši sāduos mozā laiviņā un braucja tuoli pa azaru zvejuodams. Pi šuo dorba puika parosti pavadīja vysu dīnu, un tikai tymsam matūtīs, devās uz muojuom. Pušdīnu maļtīti, kuŗu muote jam ikdīnas nesja, puika ēdja turpat azarmolā.

Reizi, kad muote atnesja dēliņam ēst, rogona, kryumūs stuovādama, nūsaklausēja, kai muote sauc puisānu. Muote nikuo jauna naparadzādama, pajēmja sazvejuotuos zivis un aizguoja uz muoju, bet puika otkon atsyta laivu tuoli nu krosta un zvejuoja. Nyu rogona suoka saukt rupā bolsā: "Antīt, dēliņ, brauc uz molu!"

Bet puika saprota, ka na muotes bolss jū sauc, un atteicja: "Dzieru, dzieržu, bet nabraukšu; nov muotes bolss!"

Rogona aizskrēja uz kaļvi, lai nūka meikstuoku mēli. Un puikam zivis tik labi kēŗās, ka viņš ilgi nabraucja uz krostu. Saulītei rītūt, muote otkon atnesja jam ēst. Puika padzierdis muotes bolsu, tyulīt dzyna laiviņu uz krostu un pastuostēja muotei par svešu saucēju. Muote pamuocīja dēliņu naklausīt saucējas, juo tei asūte rogona.

Ūtrā reitā, kad puika zvejuoja, atskrēja rogona un jau drusku seikuokā bolsā saucja: "Antīt, dēliņ, brauc uz molu, es atnešu tev brūkast's!"

Bet puika saprota; ka tur nav muote, un atkon atbildēja: "Dzieržu, dzieržu, bet nabraukšu, tur nav muotes bolss!"

" Rogona atkon skrēja uz kalvi, lai nūkaj meikstuoku mēli, un tad nūsaklausējusi, kai muote sauc, klīdzja seikā bolsā: "Antīt, dēliņ, brauc uz molu, es atnešu tev ēst!"

Puika dūmuodams, ka tur muote jū sauc, drūši braucja wz molu. Rogona pasaslēpja nīdrēs. Kai tik puika izkuopja nu laiviņas, rogona tyulīt pagiva viņu un nūnesja uz mežu.

P'ušdīnuos, kod muote atnesja puikam ēst, nikas vairs naatsasaucja. Muote, īraudzējuse tukšu laiviņu, izlauztas nīdres, saprota, ka rogona ir nūzoguse juos dēliņu, nabadze aizguoja uz muoju rauduodama.

Un rogona, aiznasuse Anti uz sovu muoju, īslēdzja viņu orūdā un baruoja ar rīkstim un cytim gordumim, ka tik puika palyktu tukls. Tad jei dūmuoja puiku izcept un apēst. Par kaidu laiku rogona syutīja sovu meitu pasavērt, vai puika ir tukls. Rogonas meita, daguojuse pi orūda durovu sacīja: "Puika, izbuoz pierstiņu, es gribu zynuot, vai tu esi tukls."

Bet puika pajēmja apaļu kūciņu un izbuozja tū. Rogonas meita pamīdzja cīts, īgrīzja ar nazi natukls, un nūguojuse pastuostīja muotei, ka puikas pierstiņš vēl cīts kai pagalīte.

Un rogona vēl laicipu baruoja puiku ar rīkstim un cytim gordumim. Tad atkon syutīja sovu meitu pasavērt, voi puika ir tukls Un puikam jau beja apnicis sēdēt tymsajā orūdā; jis sagudruoja tikt nu rogonas vaļā. Kad rogonas meitas lyka jam izbuozt pierstiņu, viņš tū izbuozja. Meitiņa īgrīzja pierstā, redz ka tukls un dreiži skrēja pastuostīt muotei. Rogona ļūti prīcuojuos, ka byus gords cepetis. Pīsacīja meitai pīvuorīt suorma, izmozguot puiku un tad izcept ceplī, bet paša skrēja meklēt cyta bārna.

Rogonas meita pīvuorīja suorma, izmozguoja puiku, izkurinuoja cepli, pajēmja luopstu un lyka puikam sēst uz tuos, lai varātu īstumt ceplī kai maizes kukuli, vai sasītu jāru. Bet puika nabeja muļķis. Viņš izplētja rūkas un kuojas, tai ka rogonas meita navarēja tuo īstumt ceplī. Meitiņa dusmuojas, bet puika soka: "Nu paruodi maņ, kai gulēt!"

Rogonas meita atsagula uz luopstas, saruovja rūkas un kuojas te puika uotri kērja, īgryudja tū ceplī, aizlyka prīškā dzelža cepļa goldu, atstutēja ar pagaiēm, lai naatgryuž, un pasacēja: "Cepīs nyu muotei par cepeti!"

Un pats izskrēja uorā, izkuopja ūzūlā un sēd. Pa tū laiku ari rogona atskrēja, bet tukšuom rūkuom un izolkuse. Tyulīt suoka

meklēt meitas, lai dūd ēst, bet nikur tuos naatroduse, leida pate ceplī. Paāduse meitas gaļas, izskrēja uorā, guluos saulītē uz zuoles, suoka viļuotīs pa zuoli un runuot: "Es viļuojūs un kāčuojūs Antis gaļas paāduse!"

Bet Ante, ūzūlā sādādams, tai atsoka: "Viļuojīs un kāčuojīs, meitas ga]as paāduse!"

Rogona, padzierduse puikas bolsu un izzynuojuse, kas nūticis, troki aizsadusmuoja, skrēja ustobā, pakērja ciervi un izskrējuse suoka cierst ūzūlu. Te kur bijis, kur na, cauri skrēja vylks. Tys, iraudzējis, rogonu, suoka runuot: "Kū tu dori kūmin, kam tū ūzūlu cērt?"

Un rogona atsacīja: "Tur,sēd lels pidnis, lelas škuodes darītuojs, gribu jū apēst!"

Vylks guoja rogonai paieigā. Pajēmja nu tuos ciervi un suoka cierst. Bet kū vylks cārt, tū teik na ūzūlā, bet uz akmiņa. Vylks jau vysā pīkusa, elš vīn, bet vys cārt. Ciervis skombrējas, bet ūzūls i nakust. Golā vylks pavysam pīkusa, un atdevis rogonai ciervi, aizguoja prūjuom.

Rogona otkon suoka cierst, ka tai svīdri vīn lejas. Skaidas gan lecja, bet ūzūls i napakustēja. Te puori skrēja zūsu pulks. Puika suoka lyugtēs, lai nūsvīž šam pa spalviņai. Ante saspraudja spalviņas sev svuorkūs un otkon sēd.

Te skrīn ūtrs zūsu pulks. Puika otkon lyudzas, lai nūsvīž jam pa spalviņai. Un zūstiņas otkon nūsvīdja pa spalviņai. Ante otkon saspraudja tuos svuorkūs un sēd. Bet rogona vvs cārt ūzūlu un dusmuojas. Un otkon skrēja trešs zūsu pulks. Puika vēl lyudzja, lai tuos nūsvīž pa spalviņai. Puika saspraudja spalviņas svuorkūs un palyka bolts, leidzīgs boltajuom zūstiņuom. Jis tyulīt tryukuos un skrēja leidza ar zustiņuom.

Tai jis atskrēja uz sovu ustabiņu, kur muote bāduos rauduoja. Muote, īraudzējuse sovu dēliņu, nūsaprīcuoja un suoka prasīt, kur viņš beja. Un kad Ante pastuostēja, kur bejis, muote vēl vaicuoja: "Bet kur palyka rogona?"

"Palyka ūzūlu cārsdama," ateicja puika. Bet ūzula jai nanūcirst, jo vylks uz akmiņa syzdams, izrūbuoja, saplīkšja juos ciervi.

Piezīme. Šī ir pazīstamā krievu pasaka, kas līdz ar daudz citām nonākusi pie latgaliešiem. Par to jau ir rakstīts ievadā 96. un 97. 1. p. P. Š.