15. A. 327 A. N. Rancāns Rēzeknē.

Vīnam puikai ar meitini nūmyra muote. Tāvs pajēme pamuoti, kura beja ūti nažēleiga un skūpa. Pamuote baruoja puiku ar meiteni tik ar sausu maizi, bet golā i maizes suoka žāluot.

Vīnu vokor jei soka tāvam: "Vajag nūvest bārnus uz mežu un pamest, tad mums lobuok byus dzeivuot.

Puika ar meitini vēl nagulēja un vysu dzierdēja. Kad tāvs un pamuote aizmyga, puika izguoja klusuom nu ustobas un pīlasēja kulduos akmisteņu.

Reitā pamuote īdeve puikai ar meitini pa gobolam maizes un aizvede jūs uz mežu. Puika īdams mežā, vys svīde pa akmisteņam. Pamuote ar tāvu jūs īvede dziļā mežā, sakyura guni un lyka jīm pī guns gaideit, koleidz jī atīs nu molkas ciersšonas. Puika ar meitini apēde pa gobolam maizes un lykuos gulēt. Kad pasamūda, beja jau nakts un gunskurs ari beja pavysam apdzisis. Meitine suoka rauduot. Tad puika pajēme jū aiz rūkas un laidēs īt. Akmisteņi, kurus puika pīsvīda, speidēja un ruodēja jim ceļu Tai jī atguoja uz sātu.

Pamuotei nabeja kū dareit, vajadzēja otkon baruot bārnus. Bet pamuote nalyka gon mīra, par kaidu laiku otkon īdeve pa gobolam maizes un aizvede bārnus uz mežu. Šu reizi puika naispēja pīlaseit akmistenu un īdams svīde pa druponai maizi. Pamuote īvede bārnus dziļā mežā un taipat pamete, bet tagad puika ar meitini navarēja vairs tikt uz sātu. Putni salasēja tuos druponas, kuras puika izsvaidēju, tuodē jī navarēja tikt uz ceļa. Stainoja staiguoja pa mežu, byutu gon nūmiruši bodā, bet te Dīvs apsažāluoja uz bēdeigu buoriņu. Staiguodami satyka lobu cylvāku, kurs jūs nūvede uz sovu sātu. Pī tuo cylvāka puikai ar meitini beja labi dzeivot un jī dzeivuoja laimīgi.