1. A. 327. A. A. Gēģeris Vec-Piebalgā, Brīvzemnieka kr. 71. LP, VII, I, 998. L p. AŠ, III, 7p. Vāciski V. Andrejanoff, Lettische Mä rchen, 1921.

Vecumu vecos laikos dzīvoja tādā meža apgabalā divējas tautas: sumpurņi un labie ļaudis. Sumpurņi bija mednieki un labie ļaudis zemkopji. Dzīvokļi viņiem pārāki tālu vienam no otra nost nebija.

Reiz sumpurņi noķēra labo ļaužu meiteni. Šī meitene taisni gan no tā ciema nebija, kas ar sumpurņiem kaimiņos, bet bija no attālāka ciema. Sumpurņi pārveda meiteni mājā un iesāka to baŗot ar riekstu kodoliem un saldu pienu.

Pēc kāda laika tie kāroja izzināt, vai meitene trekna. Viņi paņēma gaŗu irbuli, iedūra tai pierē. Iztecinātās asinis tie uzlaizīja ar mēli, itin kā lācis mēdz medu no dravas uzlaizīt. Tā tie baroja meiteni labi pailgi. Beidzot sumpurņiem likās, ka meitene pietiekoši nobarojusies. Viņi nopriecājās: "Nu būs garšīgs kumoss!" un lika savai mātei izcept meiteni, paši aiziedami uz mežu medīt. Krāsns šai cepetij jau kurējās kopš trim dienām. Sumpurņu māte aizsūtīja meiteni uz tuvēju māju pēc lizas, lai varētu meiteni krāsnī iešaut. Neka ļauna nedomādama viņa aizgāja mierīgu sirdi uz labo laužu ciemu. Nogāja un palūdza mātei: "Māmuliņa, dod mūsu sumpurnienei savu lizu!"

"Kam viņai lizas vajaga?" Nezinu to!"

" "Ai, ai, meitiņa, muļķe!" ieteicās labo ļaužu māte, "vai nemaz nenoproti, ka tevim krāsns jau trešo dienu kuŗas? Savam postam pārnesīsi lizu. Bet es tevi, meitiņ, izmācīšu. Tu pārnes lizu, bet ja tev sumpurniene saka: "Guli uz lizu!" tad uzgulies šķērsām. Ja viņa saka: "Guli labāki!" tad parunā tai, lai ierādītu, kā jāguļ. Ja ši tad lizai uzguļas, šauj to, cik ātri vien varēdama, krāsnī, aiztaisi krāsni cieti jo cieti, to padarījusi, ieber vīzēs pelnus, apaudama tās ačgārniski: purnu papēdī, papēdi pirktgalā, un bēdz no turienes projām, ko ļaudi, viņi tev pēdas tad nesadzīs. Pieraugi, ka sumpurņu nagos nekrīti, citādi tev gals."

Pārnes meita lizu, sumpurniene saka: "Gulies' uz lizu!" Meita uzguļas šķērsām. Sumpurniene teic: "Gulies gareniskis uz lizu, tad būs labi!"

Šī atbild: "Neprotu ierādi!"

Tā viņas tur labu brīsniņu satiepās, kamēr tad gulsies gan sumpurniene uz lizu. Meita tūdaliņ pakampa lizu, veikli iešāva krāsnī, aiztaisīdama krāsns durvis cieti. Pēc tam saāva kājas, kā labo ļaužu māte bija izmācījusi, un aizmuka.

Pārnāks nu paši sumpurņi, izmeklēsies māti mātes nekā. Tad viens no viņiem ieminējās beidzot: "Māte ja tikai nebūs aizgājusi uz kaimiņiem sērst; lūkosim labāk, vai cepets gatava."

Izrauj cepeti no krāsns šie priekā sāk ēst tencinādami. jo esot aplam laba, trekna, garšīga. Bet tad piepēži ieraudzīja pirkstā pazīstamo gredzenu, tūdaļ atjēdzās, ka ēduši savas pašas mātes gaļu.

"Laikam tā meita ar viltu būs iešāvusi viņu krāsnī un pati aizbēgusi."

Nu sāka pa pēdām meitai dzīties pakaļ. Dzinās, dzinās aizdzinās pa pēdām vien līdz lielai upei (variants: līdz ezeram). Tālāk dzīties pakai tie neiespēja. Ko nu? Skraidīja skraidīja gar upes malu beidzot apmanīs meitas ģīmi upes ūdenī. Briesmīgi viņiem gribējās to rokā dabūt. Viņi klupa ūdenim klāt, ņemdamies lakt, lai upi izlaktu sausu. Laka, laka jau uzbungoja vēderus vēl šie laks. Kā nu laks pārsprāga no ūdens.

Bet meita nepavisam ūdenī nebija, bija lielā kokā, krasta malā, no koka tikai ēna atspīdēja ūdenī. Tā labo ļaužu meita izglābās no briesmīgiem sumpurņiem.