Cilvēku bērni pie sumpurniem.

 

2. A 327 A. Kārlis Bramanis Rīgas apr. LP, V, 3, l. AŠ, III, 7k.

Trīs sumpurņi barojuši vienu meitu ar riekstu kodoliem un saldu pienu. Meita domājusi: "Ko tie mani cienā, ko necienā?" Bet lūk, kad bijusi nobaŗojusies, kas nu sumpurņiem galvā: sakurinājuši trīs dienas cepli, pieteikdami savai mātei, lai cetur tajā dienā ap pusdienas laiku meitu iešauj izcept viņiem vakari ņās. Ceturtajā dienā tā ap rīta laiku sumpurņi vēl nav mājā; bet vecene brīnum pošas. Pienāk pusdiena: vai! neesot lizas! lai meita aiztekot uz kaimiņiem parunāt viņai drusku kas jāizce pot. Meita, zināms, mudīgi vien aizšauj lizai pakaļ. Kaimiņiene prasa: "Ko cepsit?"

"Nezinu teikt! Trīs dienas sakurināja cepli, bet ko tur ceps, to man nesaka."

"Ā! meitiņ, tevi, tevi ceps! Es skaidri noprotu. Bet esi gudra būs labi. Ja vecene liek uz lizas gulēt, saki: "Māte man to nav mācījusi parādi!" Vecene gulsies rādīt; bet grāb lizu un iešauj viņu pašu ceplī. Tikai aizcērt krāsns durviņas, lai neizkūņojas laukā. Tad paņem piestu, ieliec to gultā un apsedz ar sagšu tā, it kā kāds tur gulētu. Nu apaun vīzes otrādi, purna galus uz papēžiem, un teci tur projām uz upi, kur vītols pašā ūdens vidū aug. Uzlien vītolā un neliecies ne zinot, jo kur ūdens visapkārt, tur sumpurņi pēdas nesaodīs."

Meita patencina par padomu un nobēdājusies nes lizu: kad tikai izdotos? Pārnes lizu: vecene tūlin aicina pie cepļa: lai gu[ot uz lizu!

"Vai, memmiņa! māte man to nav mācījusi, ierādi drusku!" Ja, ja, vecene atbild, bet tad lai skatoties arī ar acim. Šī nu gulsies rādīt. Bet meita krapt? sagrābj lizu ar visu veceni, ceplī iekšā un durvtiņas ciet. "Spārdies vesela, vecā ragana!"

Tagad, nabadzīte, tikai steidz vīzes apaut otrādi un piestu gultā apsegt un tad prom uz upi vītolā. Tik tālu viss labi. Sumpurņi atkal pa to laiku mežā laizās vien, nevarēdami vakaru sagaidīt, jo labi zin : māte mājā cep cepeti.

Varēja būt tā labā pievakarē sumpurņi jau mājā. Ieiet iekšā: ā! māte vēl guļ dienvidu tas tas apsegtais piests. Nu nekas: paši arī varot izraut cepeti, ko velti modināšot. Labi, izrauj un ēd nost, nagus sūkādami. Ēd, ēd rumpis jau gatavs, vēl tikai rokas pirksti noskrubināmi; te kas tas? viens jau atplēš acis: "Vai, stulbie neredziet, tas jau mātes gredzens, te pirkstā!"

"Ej, trakais, ej! kas tad tas par māti, kas tur guļ?" tie divi arī ieskatīsies un modinās augšā.

Pieskrien pie gultas : "Tā tad blēde tā meita! izcepusi māti, padara tādu skaudumu un vēl piekrāpj mūs dzīsimies pakaļ!" Nu oduši un meklējuši pēdas; bet, kur saodīsi? Visas pēdas uz māju pusi vien ačgārni apautās vīzes. Beidzot ieraudzīs upē meitas ēnu. Un tā klāt un lok upi sausu, ka var meitai piekļūt. Bet negauši salakās par daudz, pārsprāga visi trīs un nu meita bij brīva.