3. A. 327 A. P. Paulītis Straupē, Jkr. IV, G2. 1. p. LP, VII, I. 1095. I p. AŠ III, 7i.

Kādai mātei bija skaista, paklausīga meitiņa, kuŗu viņa ļoti mīlēja; bet sumpurņi viņu nozaga, aizveda uz savu māju, baroja ar tīriem riekstu kodoliem un saldu pienu. Tā viņi to baroja veselu gadu un meitene bija nobarojusies mīksta kā plūme: Sumpurņu māte to stāstīja savai sābrienei (pušelniecei) un, ka meitiņu nu cepšot cepetī; tikai esot slikti, ka viņiem neesot lielas lizes, ar ko cepeti krāsnī ielaist. Sābriene piesolīja savu lizi, bet viņa mīļoja sumpurņu apcietināto meiteni un nodomāja tai visu šo pasacīt un pamācīt, kā tai jāizturās.

Kādu dienu, kad sumpurņi atkal sataisījās uz laupīšanu iet, viņi vecenei pasacīja, ka vakarā tos lai sagaidot ar meitenes cepeti. No paša rīta vecene jau aizkurināja krāsni, lai tā labi izkurētos, tik labi barotam cepešam.

Kad nu krāsns bija tik tālu izkurējusies, ka cepeti jau varēja iešaut, tad vecene sūtīja meiteni pašu pēc lizes. Meitene gāja; sābriene tai nu izstāstīja, ko ar lizi darīšot, un viņu pamācīja, kas tai darāms. Kad 'meitene ar lizi mājā pārnāca, tad sumpurņu vecene lika gulties uz lizi. Meitene nogūlās šķērsu lizei. Vecene saka, lai negulstoties šķērsu, bet gaŗām. Meitene atbildēja, ka viņa nezinot, kā uz lizes gaŗām varot uzgulties, lai viņai parādot. Līdz vecene uz lizes bija uzgulusies, meitene sagrāba lizi un iegrūda to krāsnī, krāsns durvis cieti aizcirzdama.

Nu meitene tūlin devās ārā un bēgt. Bēgot viņa nonāca pie lielas upes, pār kuŗu tā nevarēja pāri tikt. Pie tam nabadzīte bija ļoti piekususi un jau domāja, ka sumpurņu nagiem neizbēgšot. Visus spēkus saņēmusi, tā uzrāpās kokā, pašā upes malā. Koka platie zari bija pārkārušies pār krastu.

Sumpurņi, vakarā no laupīšanas mājā pārnākuši, savas mātes nekur neatrada, lai gan visu māju izmeklēja. Veltīgi izmeklējušies, viņi domāja, ka tā būs laikam kur ciemā aizgājusi. Tādēļ tie apsēdās mierīgi pie gaida vakariņas noturēt. Beidzamo cepeša kumosu ēdot, vienam sumpurņam kas ciets zobos iekodās. Izspļāvis to uz delnas, sumpurnis pazina uzkožamo par savas mātes gredzenu. Nule tik sumpurņi atģidās, ka māte nav ciemā, bet krāsnī aizgājusi, un no tās labo dēlu vēderos.

Vienā lēcienā tie bija no gaida nost un izskrēja ārā aizbēgušās meitenes pēdas meklēt. Tās saoduši, viņi kā vējš dzinās meitenei pakaļ. Nonākuši pie upes, kur meitenes pēdas pazuda, sumpurņi gribēja jau atpakaļ uz māju griezties; te viņi ieraudzīja meitenes ēnu ūdenī. Tā ka saule jau bij labā gabalā un koku ēnas it labi bija redzamaš, tad arī tā koka ēna, kurā meitene sēdēja, it gaiši līdz ar meiteni atspīdēja skaidrā upes ūdenī. Grēku darbu dēļ Dievs sumpurņus ir nosodījis, ka viņi nedrīkst uz augšu skatīties. Tādēļ ieraudzījuši meitenes ēnu upē, viņi grāba pēc tās, domādami, ka tā meitene pati. Bet nevarēdami tās nekā saķert, tie nosprieda izlakt upei ūdeni, jo tad dabūšot meiteni rokā, Dieva nosodītie nu apstājās ap meitenes ēnu un laka tikmēr, kamēr pārplīsa.

Meitene nokāpa no koka un meklēja laipu, pa kuŗu tā pārgāja pār upi. Upes otrā pusē viņu panāca kāds braucējs, ieņēma savā zirgā un aizveda uz mātes māju, kur māte viņu saņēma ar lielu prieku.