4. A. 327 A. Plaužu Jānis Jaun- Dubultos, Zin. kom. kr. LP, II, 3, 2. AŠ III, 7d.

Reiz vienā mežā divi bērni ogodami apmaldījušies un pret vakaru satikuši tādu vīru ar suņa galvu. Lūguši tam pašam, lai jel parādot ceļu uz mājām. Tas paņēmis katru uz vienu roku, puisēnu uz labo, meiteni uz kreiso, un solījies taisni pārnest mājā.

Ceļā bērni vēl izrunājušies, ka nu laikam gan kūlienu dabūšot no mātes, tādēļ ka mātei neprasījuši, gājuši mežā, kur šimbrīžam sumpurņi mītot.

Bet tā runājot, bērni iemiguši un vēlāk atmodušies skapī gaišā skapī. Nu meitens gan teicis: "Mēs laikam esam sumpurņu mājā meitens bijis lielāks un vairāk pie prāta jo tēvs daudzreiz sacījis: sumpurņi cilvēkus turot skapī."

Un tā nu bērni nodzīvojuši sumpurņu skapī vairāk mēnešu. Ēdieni bijuši tie labākie, daudz labāki, nekā tēva mājās; arī dzeri dabūjuši kautko labāku, nekā mājā skābu putru.

Bet vienreiz pienākusi pati sumpurniene un teikusi, lai meitens kāpj ārā no skapja. Labi. Nu sumpurniene aizvedusi meiteni pie izkurinātas krāsns un likusi uzgulties uz lizi. Lize bijusi ar četriem riteņiem.

Bet meitens sapratis un uzgulies krusteniski pār lizi. Sumpurniene gan teikusi, lai guļ taisni, bet meitens sacījis lūgdamies, ka nemākot jāparādot. Sumpurniene rādījusi, uzgulusies pate uz lizi. Bet tiklīdz uzgulusies, meitens žigli iešāvis sumpurnieni krāsnī un nu šī bijusi beigta. Tagad meitens iebēris kulītē pelnus, atsvabinājis puisēnu, sarāpušies sumpurņu pilī daudz naudas, uzāvuši pasts ačgārni un bēguši prom, arvienu ceļā smiltis kaisīdami, pelnus bārstīdami. Bēguši, bēguši gadījusies upe. Un upes malā meitens iesaucies: "Sumpurņi nāk. jo zeme dimd!"

Par laimi upes malā bijis ozols, ļoti augsts ozols, tur tad nabadziņi uzbēguši paglābties. Ja, un tā ne visai ilgi patiesi atskrien sumpurņi. Bet ieraudzījuši upes ūdenī bērnu ēnas, tie domā: "Tur viņi ir ūdenī!" un sāks tikai upi lakt. Lakuši, lakuši salakušies par daudz: jau nosprādzis viens, te otrs, drīzi arī trešais, ceturtais vēl.

Nu, zināms, bērni droši kāpuši zemē, aplūkojuši nosprāgušos sumpurņus tuvāki un atraduši pie katra lielu zutenu naudas. Paņēmuši naudu un steigušies gar upi vien tālāk. Aizgājuši līdz upes beigām nezinājuši vairs, kur iet, kur neiet? Par laimi satikuši braucēju, lūguši tam, lai pārvedot pie tēva un mātes.

Tas pārvedis. Un tēvs nu aizmaksājis vedējam par to labumu 60 rubļu no sumpurņu naudas.

Vedējs ar tik lielu naudu pārbraucis mājā un teicis: "Sieviņ, mums jādzīvo ar nopelnīto naudu prātīgi, ka nedabū kungs zināt un neatņem."

Tomēr pamazēm, pamazēm ir tad kungs bija dabūjis par naudu dzirdēt un tūlin pie toreizējā bērnu vedēja šurp no kā viņš naudu dabūjis?

No tā un tā, tā un tā.

Labi, otrā dienā kungs pie bērnu tēva prom: no kā viņš to un to naudu dabūjis?

No sumpurņiem! Tur viņi guļ upes malā!

Labi, kungs sajūdzis zirgus, paņēmis tēva bērnus par ceļa rādītājiem un braucis naudas sumpurņus meklēt. Braukuši, braukuši te puisēns iesaucies: "Re, kur tas ozols, kur uzbēgām!"

Piebraukuši klāt sumpurņi, pagāni, jau smirdējuši. Neko darīt braukuši pa izkaisītām smiltim, izbārstītiem pelniem līdz sumpurņu mājoklim un tur nu atraduši uz galda pulka gabalu gaļas tā bijusi izceptās sumpurnienes gaļa vienā kambarī ļoti daudz kaulu, citos kambaŗos daudz bērnu, vienā trīs jaunus, sumpurnēnus, un atkal citā kambarī drēbes, citā daudz naudas un citā pat zirgus.

Nu kungs paņēmis visu sumpurņu bagātību, nodedzinājis sumpurņu mājas un tad izdalījis to bagātību gan pagasta ļaudim gan bērnu tēvam lielāko pusi. Bet abus bērnus atlaidis brīvus.