5. A. 327 A. K. Blaus Ērgļos Brīvzemnieka kr., 72. piez.

Sumpurņi bija tādi paši ļaudis, kā visi citi, tikai viņiem bija suņa purns. Reiz viņi noķēruši vienu meiteni, pārveduši mājā un barojuši ar riekstiem un saldu pienu. Kad nu viņi kādu laiku noķerto meiteni tā bija ēdinājuši, tad viņi pārgrieza tai mazo pirkstiņu, lai redzētu, vai viņa ir jau diezgan trekna.

Atraduši meiteni diezgan nobarotu, viņi nosprieda to izcept krāsnī. Sumpurņu māte izkurināja krāsni un aizsūtīja pašu meiteni uz kaimiņiem pēc lizes. Kaimiņu saimniece saprata, ka meiteni pašu grib cept krāsnī, pamācīja to, ja sumpurņu māte vēlot viņai uz lizes gulties, tad lai gulstoties šķērsām. Ja viņa vēl arvien mācot ar vārdiem, kā lai gulstoties, tad lai lūdzot viņu pašu parādīt, kā jādara. Kad sumpurņu māte uzgulstoties uz lizes, tad lai steigšus iegrūžot viņu krāsnī; lai aiztaisot krāsns durvis cieti un lai bēgot pati projām.

Meitene pārnes lizi mājā un izdara visu tā, kā kaimiņu saimniece bija mācījusi. Meitene iegrūž sumpurņu māti krāsnī un aiztaisa krāsns durvis cieti. Sumpurniene redzēdama, ka netiks vairs laukā, kliedz vēl pēdējo reizi saviem dēliem: "Dēli, dēli, naudas pods padzirnē!"

Bet dēli bija aizgājuši kur tālu projām un mātes kliedzienu nemaz nedzirdēja. Turpretī meitene nu dabūja zināt, kur sumpurniene naudu paslēpusi, paņēma to visu naudas podu sev līdz.

Bēgot meitene uzvelk ačgārniski vīzes kājā un piebeŗ savas vīzes ar pelniem, lai sumpurņi nevarētu pēdu saostīt. Tā nu meitenei izdodas laimīgi aizbēgt ar visu lielo mantu, un nu viņa dzīvo laimīgi savā dzimtenē.