6. A 327 A. J. Rubenis Ērgļos.

Reiz sumpurņi noķēruši vienu meitu un ēdinājuši to ar riekstu kodoliem un saldu pienu, lai tā nobarotos branga cepešam. Kad nu gribējuši to jau cept, tad jaunie sumpurņi bijuši izgājuši laukā, vecene viena pati sakurinājusi krāsni un stellējusi meitu, lai atnesot no nāburgiem lizi. Nāburgi pamācījuši meitu, kad vecene tai vēlēšot gulties uz lizes, tad lai gulstoties šķērsu. Gan tad viņa tikšot, ar veceni galā. Meita tad nu arī pārdomājusi, ko darīt. Kad vecene likusi meitai gulties uz lizes, meita vienādi gulusies šķērsu, tā kā tās nevar krāsnī iegrūst. Kad nu vecā sumpurnīša pati uzgulusies gaŗām uz lizes, lai rādītu, kā meitai jāgulstas, tad meita iegrūdusi viņu uz reiz nokurinātā krāsnī. Sumpurnīša vēl no krāsns uzkliegusi: "Dēli, dēli. naudas kule padzirnavē."

Meita nu dabūjusi zināt, kur nauda atrodas, paņēmusi to līdza, iekaisījusi vēl pelnus savās vīzēs un sākusi bēgt.

Sumpurņi pārnāk mājā un atrod māti krāsnī izcepušu un meitu aizbēgušu. Nu viņi sāk dzīties meitai pa pēdām pakaļ. Sumpurņiem pēdas ošņājot, pelni skrējuši nāsīs, kādēļ viņiem bijis jākavējas, bet meita par to laiku aizbēgusi jau lielu gabalu uz priekšu. Kad sumpurņi jau sākuši meitai tuvoties, tad tā vēl paspējusi pāriet par vienu upi un uzkāpt uz otra krasta kādā kokā. Pieskrējuši pie upes, viņi ieraudzījuši meitas ēnu ūdenī atspīdam un domājuši, ka pati meita paslēpusies ūdenī. Tā nu viņi ņēmušies lakt ūdeni sacīdami : "Lokam, brāļi, lokam, kamēr izlokam!" Sumpurņi nu tikai lakuši ūdeni, kamēr pārplīsuši, bet meita aizgājusi sveika un vesela ar naudas kuli mājā.