7. A. 327. A. P. Š. Raunā.

Sumpurņi noķēruši vienu jaunu meitu un baroši to ar riekstu kodolim un saldu pienu. Kad nu viņim izlicies, ka tā jau ir diezgan nobarota, tad gribēši to cept. Jaunie sumpurņi izgāši laukā un viņu māte viena pati kurināsi krāsni. Tā kā mājā neesot bijis lizes, tad sūtīši meitu pašu uz kaimiņim pēc lizes. Tie izstāstīši meitai, ka sumpurņi gribot šo pašu cept, bet lai šī izliekoties, ka nemākot uz lizes gulēt, lai rādot pati sumpurnene, kā jāguļ. Kad nu sumpurnene pati uzgulstoties, tad lai iegrūžot to krāsnī.

Kad meita pārnes lizi, tad sumpurnene liek, lai tā gulstas uz lizes. Meita nu pārgulstas šķērsām par lizi. Sumpurnene saka, lai guļot garāniski, bet meita atbild: "Es nesaprotu, tad parādi. kā man jāgulstas!" Vecene arī uzgulstas uz lizes, bet meitene iesviež viņu krāsnī. Kad nu vecene bija krāsnī nobeigusies, tad meita paņēmusi sumpurņu dārgākās mantas, iebērusi sev vizēs pelnus un sākusi bēgt.

Jaunie sumpurņi, mājā pārnākuši, tūlin iet pie krāsns un domā, ka meita tur izcepusi. Viņi izraun izcepušo sumpurneni un sāk to ēst. Beidzot atrod uz viena pirsta mātes gredzenu un nu sāk meklēt, kur māte palikusi. Meklē, meklē ne mātes vair, ne meitas!

Meita gan jau bija aizbēgusi lielu gabalu, bet sumpurņi tomēr sasukā meitas pēdas, lai arī pelni traucē ošņāšanu. Kad nu meita mana, ka no sumpurņim vairs nevarēs izbēgt, viņa uzkāp vienā kokā pie ezera. Bet sumpurņim visim ir galvas uz zemi, un uz augšu viņi nevar skatīties. Ezera ūdenī viņi ierauga meitas atspīdumu un domā, ka viņa pati atrodas ezerā. Viņi nu grib izlakt ezera ūdeni un dabūt meitu rokā, bet tikmēr lok, kamēr pārplīst.

Tā nu meita var mierīgi aiziet uz māju ar visām sumpurņu mantām.