8. A. 321 A. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras archīva kr.

Vienai meitiņai nomira tēvs un māte. Viņa paņem savas drēbes un iet pa pasauli. Te viņa ieiet lielā mežā un apmaldās. Tā maldīdamās redz, ka nāk divi sumpurņi. Viņi noķeŗ meitiņu un pārved mājā, kur tos sagaida viņu māte. Viņi ieliek meitiņu vienā aizgaldā un baro ar pienu un riekstiem. Tad liek katru dienu parādīt mazo pirkstiņu, cik jau būs nobarojusies: Meitiņa paņem arvien kauliņu un parāda.

Sumpurņiem apnīkst tik ilgi gaidīt. Viņi ņem meitiņu ārā no aizgalda un domā, ka jau būs diezgan laba. Nu viņi aizsūta meitiņu pie kaimiņiem, lai paprasa lizi. Kaimiņi prasa, ko viņi darīšot? Meitiņa atbild, ka viņa nezinot. Kaimiņi to pamāca, kad viņai likšot gulties uz lizes, tad lai liekot viņai parādīt. Kad nu sumpurņu māte uzgulšoties virsū, tad lai iesviežot to krāsnī un plāti lai aizliekot priekšā. Tad lai apmaucot vīzes kājās, bet purnus lai griežot atpakaļ un lai skrejot projām.

Meitiņa pārnes lizi, bet vecene liek pašai gulties virsū. Meitiņa teic, lai šai parādot, kā jāguļ. Nu vecene ar uzgulstas, lai parādītu, bet meitiņa paķeŗ lizi un iesviež pašu krāsnī. Tad viņa apmaukusi vīzes, aizskrien projām.

Pārnāk dēli, bet mātes neatraduši nodomā, ka aizgājusi pie kaimiņiem. Iet pie krāsns, paņem domāto meitenes cepeti, ēd un slavē, ka esot garda. ēzdami uziet uz pirksta gredzentiņu. Nu ierauga, ka māte ir izcepta. Tad tik dzenas meitenei pakaļ. Skrien, skrien pieskrien pie upes. Tur bijis viens koks, tanī kokā bijusi meitiņa uzkāpusi un viņas ēna atspīdējusi ūdenī. Nu sumpurņi klūp pie ūdens domādami, ka meitiņa ūdenī, un dzeŗ un dzeŗ, kamēr pārplīst.

Tad meitiņa kāpusi no koka zemē, gājusi uz māju atpakaļ un dzīvojusi laimīgi.